Labas zīmes

Lisa nesapņoja pārdot mantas pa telefonu. Atklāti sakot, viņa gribēja būt starptautisko aviolīniju stjuarte, taču tam viņai trūka atbilstošo dotumu.

Ja Lisa būtu pietiekami centīga, tad, protams, tiktu pieņemta par starptautisko aviolīniju stjuarti vai vismaz par zobārsta asistenti (kas bija viņas otrais profesionālais sapnis), vai kaut ko citu, nevis tirgoni pa telefonu tieši šajā uzņēmumā, un tad viņai noteikti būtu garāks un, iespējams, sekmīgāks mūžs.

Varbūt ne īpaši garāks, ņemot vērā to, ka tuvojās pastardiena, tomēr par dažām stundām garāks noteikti.

Patiesībā Lisai, lai izpelnītos garāku mūžu, nevajadzēja zvanīt uz numuru, kuru viņa tagad grieza, skatīdamās sarakstā, kas labākajās pasta pasūtījumu tradīcijās ziņoja, ka dzīvoklis pieder A. Dž. Kroulijam.

Tomēr Lisa to darīja un tagad gaidīja, kamēr tālrunis otrā galā nozvanīs četras reizes. Viņa nošķendējās:

- Pie joda, atkal automātiskais atbildētājs!

Viņa jau gribēja pārtraukt savienojumu, bet tad no klausules kaut kas izlīda. Ļoti liels un gaužām dusmīgs.

Atgādināja kāpuru. Milzīgu, niknu kāpuru, kas sastāv no tūkstošiem sīku kāpuru, kas visi locījās un brēca, atvēruši neskaitāmas mutītes un neganti kliegdami vienu vārdu: Kroulijs!

Bet tad iestājās klusums, kāpurs truli sašūpojās, it kā nezinādams, kur atrodas.

Beigās tas izjuka gabalos.

Tūkstošiem pelēku kāpuru locījās uz visām pusēm. Tie līda pa paklāju, uz rakstāmgaldiem, pārklāja Lisu un viņas deviņus kolēģus, ieplūda viņu mutēs, nāsīs, plaušās, ieurbās muskuļos, acīs, smadzenēs, audos. Viss saplūda, sajaucās, piepildot istabu no grīdas līdz griestiem ar milzīgu miesas blāķi, kas lēni pulsēja.

Miesu jūklī atvērās mute ar kaut ko, kas īsti nebija lūpas, un Hasturs teica:

- Man to vajadzēja.

Pusstundu Hasturs bija pavadījis, iespundēts automātiskajā atbildētājā kopā ar Azirafala vēsti, un šis apstāklis viņa garastāvokli neuzlaboja.

Tāpat ari gaidāmais ziņojums ellei, izskaidrošanās, kāpēc viņš neatgriezās pusstundu agrāk un, pats galvenais, neatveda Krouliju.

Ellē par neveiksmēm neviens galvu neglauda. Labi, ka vismaz viņš uzzināja, ko teica Azirafals. Varbūt ar to varēs nopirkt sev turpmāko eksistenci.

Un vēl vismaz tik daudz labuma, ka, tiekoties aci pret aci ar saniknoto Melno padomi, viņš nebūs ar tukšu vēderu.

Istabu piepildīja biezi, pēc sēra smakojoši dūmi. Kad tie izgaisa, Hasturs jau bija prom, atstādams tikai desmit skeletus, uz kuriem tikpat kā nebija miesas, un dažas izkusušas plastmasas peļķes, kurās vietām mirdzēja metāla gabali, kas savulaik bija telefona detaļas. Zobārsta asistentes lomā Lisai būtu laimīgāks liktenis.

Tomēr, raugoties no pozitīvās puses, ļaunumā vienmēr dīgst pašiznīcināšanās sēkla. Cilvēki visā valstī, kas citādi tiktu sadusmoti, tiekot atrauti no vannošanās priekiem vai dzirdot nepareizi izrunātu savu vārdu, tagad bija mierīgi un apmierināti ar pasauli. Hastura rīcība galu galā radīja mazliet labvēlīgu viļņošanos, kas sāka izplatīties iedzīvotāju vidū un pieņēmās spēkā. Miljoniem cilvēku dvēseļu gāja secen sīkas traumas. Tātad viss bija kārtībā.

neviens neticētu, ka tā ir tā pati automašīna. Tagad tikpat kā nebija vietiņas, kur tā nebūtu noskrāpēta. Abi priekšējie lukturi izsisti. Riteņu diski norauti. Bentley atgādināja apdauzītu postīšanas sacīkšu veterānu.

Ietve diez kāda nebija. Gājēju pāreja vēl sliktāka. Vistrakāk bija šķērsot Temzu. Labi, ka ienāca prātā aizvērt logus.

Par spīti visam, Kroulijs vēl bija tepat.

Vēl pārsimt jardu, un viņš būs uz maģistrāles M40, pa kuru varēs miera vējos aizrullēt līdz Oksfordšīrai. Vienīgais šķērslis, kas šķīra Krouliju no tukšā ceļa, bija M25. Kliedzoša, sakaitēta sāpju lenta un satumsusi gaisma.³

Odegra. Dzīvs caur to izkļūt nevarēja.

Vismaz mirstīgais nevarētu. Lai gan ej nu sazini, kā to pārcietīs velns. Droši vien tas viņu nenogalinās, tomēr patīkami nebūs.

Tieši priekšā ceļu bija nobloķējusi policija. Apdeguši vraki un liesmojošas automašīnas liecināja par braucēju likteni, kas bija mēģinājuši tumsā šķērsot krustojumu.

Policija neizskatījās diez cik priecīga.

Kroulijs ieslēdza otro ātrumu un nospieda gāzes pedāli.

Nobloķēto ceļa posmu viņš pieveica ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā. Tas nebija grūti.

Pasaulē reģistrēti daudzi spontāni cilvēku sadegšanas gadījumi. Vienubrīd tu laimīgi čāpo pa mīļo zemīti, bet nākamajā jau paveras bēdīga aina ar pelnu kaudzīti, kurā vientuļi rēgojas brīnumainā kārtā nesadegusi kāja vai roka. Negaidīta automašīnu sadegšana reģistrēta retāk.

Lai kāda būtu statistika, šobrīd to papildināja vēl viens gadījums.

Sēdekļu ādas pārvalki sāka dūmot. Skatīdamies taisni uz priekšu, Kroulijs ar kreiso roku uztaustīja blakussēdeklī Agneses Nateres Jaukos un precīzos pravietojumus un ielika drošākā vietiņā - sev klēpi. Žēl gan, ka viņa to nebija paredzējusi.⁴

Bentley jau bija liesmās.

Viņš turpināja braukt.