Labas zīmes

VIŅI brīdi padomāja. Speķazīle Džonsons bija dzīves fakts kopš vecuma, kad viņi dauzīja cits citu ar rotaļu vil-cieniņu. Tagad bija grūti iedomāties pasauli ar tukšumu Džonsona vietā.

Braiens pakasīja degunu.

- Bez Speķazīles Džonsona būtu forši, - viņš teica.

- Vai atceraties, ko viņš sadarīja manā dzimšanas dienas ballītē? Un man bija par to jāatbild.

- Nezinu gan, - Pipars atbildēja. - Manuprāt, bez Speķazīles Džonsona un viņa bandas būtu garlaicīgi. Ja tā labi padomā. Ar Speķazīli un viņa piekritējiem ir tīri jautra dzīve. Mums tad vajadzētu meklēt citu bandu vai vēl kaut ko.

- Manuprāt, - Venslideils teica, - ja pajautātu vietējiem, viņi teiktu, ka vislabāk būtu gan bez Džonsona bandas, gan bez mums.

Par to pat Ādams izskatījās satriekts.

Venslideils stoiski turpināja:

- Vismaz pensionāru klubs. Un arī Pikijs... Un...

- Bet mēs esam tie labie... - Braiens iesāka un aprāvās.

- Nu, labi, taču varu saderēt, ka bez mums visiem būtu daudz garlaicīgāk.

- Jā, - Venslideils pamāja un drūmi turpināja, - es arī tā domāju. Vietējie negrib ne Džonsona bandu, ne mūs, allaž aizrāda, lai nebraucam ar divriteņiem vai skrej dēļiem pa ietvēm, lai netrokšņojam un tā tālāk. Gandrīz vai tā, kā teica tas vīrs vēstures grāmatā. Lāsts pār abiem jūsu namiem.¹

Visi apklusa.

- Zilā krāsā, - Braiens beigās teica, - lai visi zinātu, kur agrāk dzīvoja Ādams Jangs vai kaut kā tā.

Parasti pēc tamlīdzīga viedokļa, ja visi bija labā noskaņojumā, sekoja īsa, skaļa diskusija. Ādams juta, ka šoreiz tā nebūs.

- Tātad jūs sakāt, - viņš teica gala vārdu, cenzdamies runāt kā priekšnieks, - ka nebūs labi, ja Speķazīle Džon-sons sakaus mūs vai otrādi?

- Tieši tā, - Pipars pamāja un piebilda, - ja mēs viņus uzvarēsim, tad kļūsim paši sev par nāvīgākajiem ienaidniekiem. Mēs ar Ādamu pret Braienu un Vensliju. Bez Speķazīles Džonsona mums neiztikt.

Pateikusi viņa apsēdās.

- Nūja, - Ādams pamāja, - tieši manas domas. No uzvaras nav nekāda labuma.

Viņš paskatījās uz Suni, bet varbūt tam garām.

- Manuprāt, viss ir pavisam vienkārši, - Venslideils pateica un apsēdās. - Nudien nesaprotu, kāpēc vajadzēja tūkstošiem gadu, lai šito saprastu.

- Tāpēc, ka pie ruļļiem nepārtraukti bija vīrieši, -Pipars zīmīgi sacīja.

- Nesaprotu, kāpēc tu vienmēr esi tik kategoriska, -Venslideils brīnījās.

- Tas taču dabiski, ka vienmēr esmu vienā vai otrā pusē, - Pipars atbildēja. - Ikvienam jābūt savai nostājai.

Ādams, šķiet, bija pieņēmis lēmumu.

' Vārdu spēle: plaque - lāsts, ari - plāksnīte pie nama. (Angļu vai.) (Red. piez.)

- Jā, bet, manuprāt, mēs varētu radīt paši savu pusi. Bet tagad gan labāk ejiet pēc divriteņiem, - viņš klusi sacīja, - pēdējais laiks aizbraukt parunāt ar dažiem cilvēkiem.

puk-puk-puk, misis Treisijas motorollers ripoja pa Kroučen-das Haistrītu. Tas bija vienīgais transportlīdzeklis, kas pārvietojās Londonas priekšpilsētas ielā, kurā bija sastingušas automašīnas, taksometri un Londonas sarkanie autobusi.

- Savu mūžu neesmu redzējusi tādu sastrēgumu, -misis Treisija atzina. - Nez vai te bijis satiksmes negadījums?

- Pilnīgi iespējams, - atsaucās Azirafals, bet pēc tam atkal ierunājās viņa: - Mister Šedvel, ja neapķersieties man ap vidu, nokritīsiet. Mans motorollers, vai zināt, nav domāts diviem.

-Trim, - nomurmināja Šedvels, ieķēries sēdeklī tā, ka pirkstu kauliņi metās balti, bet otrā rokā turēdams šauteni.

- Mister Šedvel, otrreiz es neteikšu!

-Jums jāapstājas, lai varu sakārtot ieroci, - Šedvels nopūtās.

Misis Treisija pie sevis noķiķināja, tomēr pagriezās uz ietves pusi un apstājās.

Šedvels sakārtojās un tad negribīgi aplika rokas ap misis Treisijas vidukli, bet šautene starp viņiem karājās kā tikuma sargs.

Viņi brauca lietū nerunādami desmit minūtes, pukšķot motoram. Misis Treisija uzmanīgi līkumoja starp mašīnām un autobusiem.

Vienubrīd viņas uzmanību piesaistīja spidometrs. Jocīgi gan, viņa nodomāja, ko es tur ceru ieraudzīt, kopš 1974. gada tas nedarbojas un pirms tam arī - kā kuru reizi.

- Mīļā kundze, ar kādu ātrumu mēs, jūsuprāt, braucam? - Azirafals pajautāja.

- Kāpēc prasāt?

- Tāpēc, ka, manuprāt, kājām būtu mazliet ātrāk.

- Nu, kad esmu viena, lielākais ātrums ir ap piecpadsmit jūdzēm stundā, bet kopā ar misteru Šedvelu, hm, varētu būt...

- Četras piecas jūdzes stundā, - viņa sevi pārtrauca.

- Tā varētu būt, - viņa piekrita.

Aiz muguras atskanēja kāss.

- Sieviete, vai nevar to elles mašinu palaist lēnāk? -vārga balss jautāja.

Pekles panteonā, kuru misters Šedvels neapšaubāmi un taisnīgi ienīda, īpašu viņa neiecietību bija izpelnījušies ātruma velni.

- Tādā gadījumā, - atbildēja Azirafals, - Tedfildā tiksim apmēram pēc desmit stundām.

Misis Treisija brīdi klusēja un tad teica: