Labas zīmes

- Debesis sarkanas, - Ņūtons atgriezies teica, juzdamies mazliet pārdabiski. - Puspiecos pēcpusdienā. Augustā. Ko tas nozīmē? Kuģotāji būtu stāvā sajūsmā. Proti, par sarkanām vakara debesīm jūrniekiem prieks, bet kā to uztver datoroperators degvielas uzpildes stacijā? Vai tie bija aitu gani naktī, kam par to jāpriecājas? Nespēju iedomāties.⁵

Anatēma skatījās uz viņa matiem. Dušas ūdens nebija noskalojis putekļus, vienkārši pieplacinājis matus un izlīdzinājis putekļu kārtiņu, un tagad izskatījās, ka Ņūtonam galvā ir balta cepure.

- Laikam esi ticis pie pamatīga puna, - viņa ievēroja.

- Nav tik traki - dabūju, atsitoties ar sienu pret galvu. Zini, kad tu...

-Jā-

Anatēma mīklaini skatījas laukā pa saplēsto logu.

- Varbūt debesis ir asiņu krāsā? - viņa pajautāja. - Tas ir ļoti svarīgi.

- Es tā neteiktu, - Ņūtons atbildēja, uz brīdi izsists no sliedēm. - Asiņu ne. Drīzāk rozā. Varbūt vētra sacēlusi gaisā putekļus.

Anatēma sāka šķirstīt Jaukos un precīzos pravietojumus.

- Ko tu tur meklē? - Ņūtons painteresējās.

- Mēģinu atrast īsto atsauci. Es vēl aizvien...

- Manuprāt, vari mest mieru, - Ņūtons ieteica. - Es taču zinu, ko nozīmē pēdējais teksts no 3477. pareģojuma. Sapratu, kad...

- Kā tā? Kā tu vari zināt, ko tas nozīmē?

- Redzēju pa ceļam uz šejieni. Un nešņāc uz mani! Man jau tā sāp galva. Redzēju ar savām acīm. Uzrakstu uz jūsu gaisa karabāzes. Tam nav nekāda sakara ar zirņiem: Mūsu profesija ir miers.⁶ Tādi lozungi parasti karājas pie karabāzēm, tā, lūk. SAC 865774ais pulks, Kliedzošie zilie velni, miers ir mūsu profesija. Tādā garā. - Ņūtons saķēra galvu, jau zaudējis sajūsmu.

-Ja Agnesei taisnība, tad šobrīd kāds vājprātīgais tur darbojas ar kodolraķetēm, grasīdamies palaist tās gaisā. Apmēram tā.

- Nē, tur nekā nav, - Agnese nešaubīdamās atbildēja.

- Tiešām nav? Esmu redzējis filmās. Nosauc kaut vienu saprātīgu pretargumentu!

- Bumbu tur nav, kodolraķešu ari. Visi vietējie to zina.

- Bet tā taču ir karabāze! Ar skrejceļiem!

- Tikai transporta lidmašīnām, tādiem mērķiem. Tur ir tikai sakaru slēdži. Radio un tamlīdzīgi. Nekādu sprāgstvielu.

Ņūtons viņā tikai noskatījās.

vai tu re! Kroulijs zibens ātrumā šāvās pa maģistrāli M40 uz Oksfordšlru. Pat izklaidīgākais garāmgājējs viņā ievērotu daudz ko neparastu. Piemēram, viņa sakostos zobus vai blāvi sarkano mirdzumu, kas spīdēja aiz saulesbrillēm. Kur nu vēl automašīna! Tā tiešām izskatījās interesanti.

Ceļā Kroulijs bija devies ar Bentley, un, velns lai parauj, mērķi sasniegs tai pašā autiņā. Lai gan pat pieredzējušā-kais automašīnu eksperts šobrīd vairs nepateiktu, ka tas ir antīkais Bentley. Nu jau vairs ne. Neviens nepazītu Bentley. Jebkurš dotu tikai piecdesmit procentus, ka tā vispār jebkad bijusi automašīna.

Pirmām kārtām Bentley bija zaudējis krāsu. Nesarūsē-jušās vietās tā varbūt vēl bija melna, ar sarkanbrūniem traipiem, taču melnums bija matētu ogļu krāsā. Spēkrats ceļoja liesmojošā kapsulā kā raķete, kurai grūti piezemēties.

Riteņu disku malās bija sacietējusi izkusušas gumijas kārtiņa, bet, ņemot vērā, ka Bentley šā vai tā pārvietojās pāris centimetru virs ceļa virsmas, tas neko daudz neizšķīra.

Kroulija autiņam būtu vajadzējis jau sen izjukt gabalos.

Pūlēdamies saturēt to kopā, viņš sakoda zobus, bet sarkano spīdumu acīs radīja biokosmiskā reakcija. Kroulijs centās arī neaizmirst, ka nedrīkst elpot.

Kaut kas tamlīdzīgs bija piedzīvots tikai četrpadsmitajā gadsimtā.

gaisotne karjerā šķita jau draudzīgāka, tomēr vēl saspringta.

-Jums jāpalīdz man visu sakārtot, - Ādams teica. -Cilvēki centušies ar to tikt galā tūkstošiem gadu, un tagad pienākusi mūsu kārta.

Visi atsaucīgi pamāja.

- Saprotiet, kas par lietu, - Ādams turpināja. - Nu, tas ir tikpat kā ar Speķazīli Džonsonu.

VIŅI atkal pamāja. Visi pazina Speķazīli Džonsonu un viņa bandu Tedfīldā. Mazliet vecāki par VIŅIEM, nepatīkams bars. Reti kura nedēļa pagāja bez saķeršanās.

- Nu, - Ādams turpināja, - uzvara vienmēr ir mūsu pusē, vai ne?

- Gandrīz, - Venslideils atbildēja.

- Gandrīz, - Ādams atkārtoja, - un...

- Lai nu kā - vairāk nekā pusē gadījumu, - Pipars secināja. - Vai atceraties veco ļaužu pasākumu ciemā, kad mēs...

- Tas neskaitās, - Ādams viņu pārtrauca. - Padzina gan viņus, gan mūs. Tomēr vecīšiem vajadzētu patikt bērnu rotaļām, kaut kur to lasīju, tāpēc nesaprotu, kāpēc mums vajadzēja iet projām tikai tāpēc, ka mums trāpījās nepareizie vecīši.

Viņš apklusa un tad turpināja:

- Un tomēr mēs esam labāki par viņiem.

- Jā, tiešām labāki, - Pipars piekrita. - Tur tev taisnība. Mēs esam labāki par visiem. Vienīgi ne vienmēr uzvaram.

- Bet iedomājieties, - Ādams teica, - ka mēs varētu sasist viņus lupatās. Aizsūtīt prom vai vēl kaut kā. Lai droši zinātu, ka Tedfīldā bez mums nav nevienas citas bandas. Ko teiksiet?

- Tu uzskati, ka viņam jānomirst? - Braiens pajautāja.

- Nē, vienīgi jādodas projām.