Labas zīmes

- Nemēģiniet runāt, - viņš teica, - tūlīt atbrauks ātrā palīdzība.

- Paklau, - Skazs vāvuļoja, - man tev jāpastāsta kaut kas svarīgs. Četri Apokalipses jātnieki... pēdējie draņķi, visi četri.

- Viņš murgo, - seržants konstatēja.

- Es nemuldu. Esmu Cilvēki, Kas Pārklāti Ar Zivīm, -Skazs noķērca un atslēdzās.

Londonas satiksmes sistēma ir neiedomājams labirints, taču tam nav nekāda sakara ar ietekmi - nedz no velnu, nedz eņģeļu puses. Drīzāk jau vainojama ģeogrāfija, vēsture un arhitektūra.

Viss pašu cilvēku labā, lai gan viņi tam īsti netic.

Londona netika projektēta automašīnu vajadzībām. Starp citu, arī cilvēku vajadzībām ne. Londona vienkārši... sagadījās, un viss. Diemžēl radās grūtības, un ieviestie risinājumi ik pēc pieciem, desmit vai simts gadiem radīja jaunas problēmas.

Pēdējais risinājums bija automaģistrāle M25, kas met gandrīz pilnu apli ap pilsētu. Līdz šim problēmas bija diezgan vienkāršas, piemēram, konstrukcija bija novecojusi jau pirms tās pabeigšanas, sastrēgumi, kas veidojās paši sev astē, un tamlīdzīgi.

Šobrīd lielākā nelaime bija fakts, ka maģistrāle vairs neeksistēja, vismaz cilvēces laika izpratnē ne. Veidojās sastrēgumi: autovadītāji, neko nesaprazdami, mēģināja izbraukt no Londonas pa citu ceļu. Automašīnu rindas stiepās uz pilsētas centru no visām debess pusēm. Pirmo reizi par visiem laikiem Londona bija pilnībā nobloķēta, pārvērsta par vienu vienīgu milzīgu sastrēgumu.

Teorētiski ar automašīnu var fantastiski ātri pārvietoties no vienas vietas uz otru. Taču dažkārt satiksmes sastrēgumi tevi fantastiski iesprosto. Lietū un tumsā skanēja signālu simfonija - arvien skaļāk un izmisīgāk.

Kroulijam jau metās nelabi.

Izmantodams izdevību, viņš pārlasīja Azirafala piezīmes, pašķirstīja Agneses Nateres pareģojumus un nopietni domāja.

Beigās velns secināja:

1) Tuvojas Armagedons.

2) Viņš tur neko nevar mainīt.

3) Viss notiks Tedfīldā, katrā ziņā tur sāksies. Beigās tas pārņems visu pasauli.

4) Kroulijs ir ierakstīts Elles melnajā grāmatā.²

5) Azirafals, cik var noprast, jau izstājies no spēles.

6) Pasaule ir tumša, drūma un drausmīga. Gaisma tuneļa galā nespīd, bet ja spīd, tad tās ir pretimnākoša vilciena ugunis.

7) Varētu mierīgi sameklēt mazu, jauku restorānu un pirms pasaules gala kārtīgi pielakties.

8) Un tomēr...

Visa Kroulija sistēma pēkšņi sabruka.

Sirds dziļumos viņš taču bija optimists. Smagā brīdī -tādā kā, piemēram, viss četrpadsmitais gadsimts - viņu balstīja pārliecība, ka viss beigās būs labi un Visums par viņu parūpēsies.

Tātad Elle viņu vajā. Pasaule iet uz galu. Aukstais karš beidzies, un Lielais karš pa īstam sācies. Kroulija izredzes līdzinājās adatas meklēšanai siena kaudzē. Tomēr viss vēl nebija zaudēts.

Galvenais taču vienmēr būt īstajā vietā un īstajā laikā.

īstā vieta bija Tedfīldā, par to Kroulijs nešaubījās - pa daļai, pateicoties Agneses grāmatai, pa daļai, vadoties no izjūtām savā pasaules garīgajā kartē, kurā Tedfīldā pulsēja kā migrēna.

Pēdējais laiks doties ceļā, lai nokļūtu tur pirms pasaules gala. Kroulijs iemeta skatienu pulkstenī. Tedfīldā jābūt pēc divām stundām, lai gan parastais laika plūdums jau šķita satricināts līdz pamatiem.

Grāmatu viņš nometa blakussēdeklī. Traks laiks, traki paņēmieni. Sešdesmit gadus Bentley bija izticis bez neviena nobrāzuma.

Pie velna to visu!

Kroulijs strauji pagrieza stūri, smagi apskādēdams aiz viņa stāvošā sarkanā Renault priekšējo daļu, un uzbrauca uz ietves.

Ieslēdzis gaismas, viņš nospieda signāltauri.

No tā gājējiem vajadzētu saņemt brīdinājumu, ka viņš brauc pa ietvi. Bet, ja šie nepaies malā... nu, pēc divām stundām tam vairs nebūs nekādas nozīmes. Varbūt. Iespējams.

- Aiziet, - teica Antonijs Kroulijs un, par spīti visam, brauca uz priekšu.

istabā sēdēja sešas sievietes un četri vīrieši; katram bija telefons un biezs žūksnis datorizdruku ar vārdiem un telefoniem. Pie katra numura bija piezīme rokrakstā: vai personai ir piezvanīts vai nav, vai saņemta atbilde, un, pats galvenais, vai kādu interesē troksni izolējošās sienas.

Lielākā daļa pret tām bija vienaldzīga.

Desmit cilvēki sēdēja stundu pēc stundas, pierunādami, lūgdamies, solīdami, māksloti smaidīdami. Starpbrīžos viņi rakstīja piezīmes, malkoja kafiju un brīnījās par lietus straumēm, kas plūda gar rūtīm. Viņi palika postenī kā Titānika orķestris. Ja jau šādā laikā nevar pārdot dubultos stiklus, tad citā laikā to nevarēs ne tik.

Lisa Morrova runāja klausulē:

- Ja vien jūs ļautu man pabeigt, ser, jā, es saprotu, ser, bet ja jūs tikai... - un otrā galā acīmredzot tika nolikta klausule, jo viņa piebilda, - pēdējā cūka.

Lisa nolika telefonu.

- Atkal viens tieši no vannas, - viņa sacīja kolēģiem. Lisa bija pamatīgi izrāvusies ikdienas sacensībā, sazvanīdama cilvēkus, kas tobrīd vannojas. Vajadzēja vēl divus punktus, un tad viņa izrautos priekšā arī sacensībā par pārtraukto dzimumaktu skaitu.

Viņa zvanīja nākamajam numuram no saraksta.