Labas zīmes

Viņpus krustojuma policija atkal bija nosprostojusi ceļu, lai pārtrauktu satiksmi uz Londonu. Policisti smējās par radio tikko dzirdētajiem jaunumiem, proti, kāds motorizēts policists bija nopeilējis uz M6 zagtu policijas mašīnu, beigās atklādams, ka pie stūres sēž milzīgs astoņkājis.

Viens otrs policists ticētu visam, bet ne jau Metropolitēna vienība. Tas bija bargākais, ciniskākais, pragmatiskākais un stūrgalvīgākais Lielbritānijas policijas formējums.

Vajadzētu tiešām daudz, lai izsistu no līdzsvara Metropolitēna policistu.

Bet varbūt pietiktu ar milzīgu, apdauzītu automašīnu, kas pārvērtusies uguns bumbā, liesmojošā, rēcošā, čokurā saliektā elles vāģī, kuru vada smaidošs vājprātīgais saulesbrillēs, sēdēdams liesmās, atstādams aiz sevis biezu, melnu dūmu grīsti, stūrēdams tieši virsū policijai ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā, cērtošā lietū un vējā.

Tāds gājiens atstās iespaidu uz ikvienu.

karjers bija mierīga saliņa vētrainās pasaules vidū.

Pērkons ne tikai dārdēja, bet arī raustīja gaisu gabalos.

- Gaidu vēl dažus draugus, - Ādams atkārtoja, - drīz viņi būs klāt, un tad mēs tiešām varēsim sākt.

Suns iegaudojās. Tā vairs nebija vientuļa vilka kaukšana, bet vibrējoši nelaimīga suņuka smilksti.

Pipars sēdēja un skatījās uz saviem ceļgaliem.

Viņai kaut kas bija ienācis prātā.

Beigās, pacēlusi skatienu, viņa ielūkojās Ādama pelēkajās, tukšajās acis.

- Bet kas tiks tev, Ādam? - Pipars pajautāja.

Vētru pēkšņi aizstāja džinkstošs klusums.

- Ko? - Ādams pārjautāja.

- Nu, tu teici, ka sadalīji pasauli un mēs katrs saņemsim savu tiesu, bet kas tiks tev?

Klusums jau spalgi grieza ausis.

-Jā, - Braiens piebalsoja, - tu mums vēl neatklāji, ko saņemsi pats.

- Piparam taisnība, - pievienojās Venslideils. - Manuprāt, Ādamam nekas daudz nepaliks, ja mēs paņemsim visas tās valstis.

Ādama mute atvērās un aizvērās.

- Ko? - viņš atkal prasīja.

- Kuru pasaules daļu saņemsi tu, Ādam? - Pipars atkārtoja.

Ādams viņu uzlūkoja. Suns vairs negaudoja, tikai neatlaidīgi skatījās saimniekā ar inteliģenta, domīga kranča acīm.

- Es, vai? - Ādams vēl nebija attapies.

Atkal iestājās klusums kā nots, kas skan caur visiem pasaules trokšņiem.

- Man būs Tedfīlda, - viņš beidzot atbildēja.

Visu skatieni pievērsās Ādamam.

- Tāpat arī Tedfīldas nomales un Nortona ar visiem mežiem.

VIŅI joprojām skatījās.

Ādams ar acīm pārslīdēja VIŅU sejām.

- Neko citu es negribu, - viņš paskaidroja.

Visi grozīja galvas.

- Es to varu atļauties, - Ādams drūmi, kareivīgi turpināja, lai gan pēkšņi sāka šaubīties. - Varu tur daudz ko uzlabot. Piemēram, kokus kāpšanai, labākus dīķus, labāku...

Viņa balss aizlūza.

- Nevari gan, - Venslideils stingri iebilda. - Tā jau nav Amerika vai kas tamlīdzīgs, bet reāla vieta, kas pieder mums visiem. Mūsējā.

- Un to nevar padarīt labāku, - Braiens piebalsoja.

- Ja tu kaut ko izmainītu, mēs visi to zinātu, - Pipars sacīja.

- Ja tik vien tās nelaimes, varat neuztraukties, - Ādams augstprātīgi atbildēja. - Es varu likt jums darīt visu, ko gribu.

Viņš apklusa, neticēdams savām ausīm, ka to pateica.

VIŅI atkāpās.

Suns apķēra ar ķepām galvu.

Ādama seja pauda impērijas sabrukumu.

- Nē, - viņš aizsmakušā balsī teica, - nē! Atgriezieties! Es jums pavēlu!

Visi sastinga pussolī.

Ādams iepleta acis.

- Nē, es tā nemaz nedomāju, - viņš taisnojās, - jūs taču esat mani draugi...

Ādama augums noraustījās, galva atgāzās atpakaļ. Pacēlis rokas augšup, viņš ar dūrēm sita gaisu.

Viņa seja savilkās, krītainā augsne zem krosenēm nošņirkstēja.

Atvēris muti, Ādams kliedza. Tā nebija skaņa, kādu varētu radīt mirstīgais. Balss izvijās laukā no karjera un sajaucās ar vētru, pārveidodama mākoņus jaunos, nepatīkamos veidolos.

Kliedziens turpinājās labu bridi.

Kliedziens atbalsojās Visumā, kas ir daudz mazāks, nekā fiziķi domā, un satricināja visu debesjumu.

Tajā skanēja zaudējums, un tas neapklusa vēl ilgi.

Tomēr visam pienāk beigas.

Kaut kas bija izsmelts.

Ādama galva noliecās, un viņš atvēra acis.

Lai kas pirmīt bija stāvējis karjerā, tagad te bija Ādams Jangs. Zinošāks, tomēr Ādams Jangs. Iespējams, beidzot īstais Ādams Jangs.

Rēgainais klusums atkāpās pazīstamāka, patīkamāka klusuma priekšā, kurā vienkārši nav trokšņu.

Atguvušies VIŅI pieplaka karjera sienai, neatraudami skatienu no Ādama.

- Viss kārtībā, - viņš klusi teica. - Pipar? Venslij? Braien? Nāciet pie manis! Viss kārtībā. Viss ir labi. Tagad es visu zinu. Un jums būs man jāpalīdz. Citādi notiks kaut kas nelabojams. Tik tiešām. Noteikti, ja mēs kaut ko nedarīsim...

jasmīnu namiņa ūdensvads

smagi nopūtās, nograbēja un aplaistīja Ņūtonu ar ūdeni vārgā sinepju krāsā. Vēsu ūdeni. Iespējams, ka tā bija aukstākā aukstā duša viņa dzīvē.

No tādas nebija nekāda labuma.