Labas zīmes

Tas gāja pāri Šedvela spēkiem.

Viņš atkrita krēslā, taču roku nenolaida.

augstu gaisā šūpojās zīmes ar brīdinājumu, ka dienvidu automaģistrāle slēgta. Uz joslas, kas veda uz ziemeļiem, bija izaudzis oranžu konusu mežiņš. Citas zīmes aicināja samazināt ātrumu līdz trīsdesmit jūdzēm stundā. Policijas mašīnas kā sarkansvītroti aitu suņi ganīja autobraucējus.

Četri motociklisti, nelikdamies ne zinis par norādēm, konusiem un policistu spēkratiem, brauca pa tukšo maģistrāli uz dienvidiem no M6. Pārējie četri sekoja, mazliet samazinādami ātrumu.

- Tagad jāapstājas, vai? - prasīja Tiešām Stilīgi Cilvēki. -Jā, varētu būt sastrēgums, - teica Iekāpšana Suņa

Mēslos (agrāk Visi Ārzemnieki, Sevišķi Franči, vēl agrāk Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena, kas tā arī nebija kļuvis par Bezalkoholisko Alu, īsu brīdi pabijis Mulsinošo Personīgo Problēmu godā, sākotnēji Skazs).

- Mēs arī esam četri Apokalipses jātnieki, tikai citi, -teica Nopietni Fiziski Ievainojumi. - Ko viņi, to arī mēs. Sekosim pa pēdām.

Viņi pagriezās uz dienvidiem.

— jaunā pasaule piederēs tikai mums, - Ādams paziņoja.

— Citi vienmēr rada jukas, bet mēs varam no tām atbrīvoties un sākt visu no gala. Tas taču būs lieliski, vai ne?

— jādomā, ka esat pazīstams ar Jāņa Atklāsmes grāmatu? -misis Treisija jautāja Azirafala balsī.

- Jā, - Šedvels meloja.

Viņa Bībeles pazīšana sākās un beidzās ar 2. Mozus grāmatas divdesmit otrās nodaļas astoņpadsmito pantu par burvjiem un to, ka nav paciešams, ka tie paliktu dzīvi. Reiz viņš iemeta skatienu arī deviņpadsmitajā pantā, kurā teikts, ka jānonāvē tie, kas jaucas ar zvēriem, taču saprata, ka tas atrodas ārpus viņa darbības lauciņa.

- Tad būsiet dzirdējis arī par Antikristu?

- Nūja, - Šedvels atbildēja, jo bija redzējis filmu, kurā tas viss bija izskaidrots.

Tur bija kaut kas par stikla plāksnēm, kas krita no kravas mašīnām un grieza cilvēkiem nost galvas. Tieši par raganām tur gan nekā nebija. Starp citu, filmas vidū Šedvels bija aizmidzis.

- Šobrid Antikrists ir dzīvs un staigā pa Zemi, seržant. Viņš izsauks Armagedonu, Pastaro tiesu, pats to nezinādams. Gan Debesis, gan Elle gatavojas karam, un beigās būs lielas jukas.

Šedvels tikai noņurdēja.

- Man nav ļauts šajā jautājumā tieši piedalīties, seržant. Tomēr esmu pārliecināts, ka jūs saprotat: pasaule tiks pilnīgi iznīcināta, un saprātīgs cilvēks nedrīkst to pieļaut. Vai man taisnība?

- Laikam gan, - Šedvels novilka, sūkdams kondensēto pienu no sarūsējušas bundžas, kuru misis Treisija bija atradusi zem izlietnes.

- Tāpēc mums atliek tikai viens. Un paļauties varu tikai uz jums. Antikrists jānogalina, seržant Šedvel. Un tas jādara jums.

Šedvels saviebās.

- Tas nav manā ziņā, - viņš atbildēja. - Raganu armija nogalina tikai raganas. Tas ir viens no mūsu likumiem. Protams, mēs nogalinām arī velnus un velnēnus.

- Bet... bet Antikrists ir kas vairāk par raganu. Pārāks par jebkuru raganu. Pati raganas būtība!

-Tad jau no viņa būs grūtāk atbrīvoties nekā no dēmona, ko? - Šedvels, jau kļūdams līksmāks, jautāja.

- Ne pārāk, - Azirafals atbildēja.

Pats viņš no velniem tika vaļā, likdams noprast, ka viņam, Azirafalam, ir daudz darba, un vai nav jau vēla stunda? Kroulijs to vienmēr saprata.

Šedvels paskatījās uz savu labo roku un pasmaidīja, tomēr vilcinājās.

- Cik tam Antikristam ir krūtsgalu?

Azirafals nodomāja, ka mērķis attaisno līdzekļus un ceļš uz elli bruģēts ar labiem nodomiem,¹ tāpēc meloja uz nebēdu un bez aizķeršanās:

- Bez sava gala. Kā mežs. Visas krūtis noklātas, efeziešu Diāna blakus viņam nobāl.

- Es par to jūsu Diānu neko nezinu, - Šedvels noburkšķēja, - bet, ja viņš tiešām ir ragana, un, manuprāt, ir, tad es, raganu armijas seržants, esmu jūsu rīcībā.

- Labi, - Azirafals ar misis Treisijas starpniecību atbildēja.

- Es gan par nogalināšanu šaubos, - misis Treisija sacīja jau savā balsī. - Tomēr, ja tas cilvēks tiešām ir Antikrists, mums acīmredzot nav citas izvēles.

- Tieši tā, mīļā kundze, - viņa turpināja Azirafala balsī, - paklau, mister Šedvel! Vai jums ir ierocis?

Šedvels ar kreiso roku paberzēja labo, atliekdams un saliekdams pirkstus.

- Ir gan, drausmīgs ierocis, rau, - viņš atbildēja un, pacēlis pie lūpām divus pirkstus, tiem uzpūta.