Labas zīmes

Sieviete uzkāpa uz malkas un žagaru kaudzes, nostājās ar muguru pret pāli, apvija ap to rokas. Viņu piesēja. Sārtu aizdedzināja. Sieviete sāka runāt ar pūli, taču Šedvels peldēja tik augstu, ka neko nespēja saklausīt. Pūlis sanāca ciešāk ap sārtu.

Viss skaidrs: ragana. Tūlīt viņu sadedzinās dzīvu. Šedvela sirdī ielija siltas jūtas. Pilnīgi pareizi. Tā tam arī jābūt.

Vienīgi...

Sieviete, skatīdamās tieši uz viņu, teica: Tas attiecas arī uz tevi, sasodītais vecais muļķi!

Bet viņa taču mirs. Viņu sadedzinās dzīvu. Šedvels sapnī atskārta, ka tā ir drausmīga nāve.

Liesmu mēles laizījās arvien augstāk.

Sieviete pameta skatienu augšup, lūkodamās tieši uz Šedvelu, lai gan viņš bija neredzams. Viņa smaidīja.

Un tad nogranda sprādziens.

Pērkona dārds.

Pērkons, domāja Šedvels, mozdamies un skaidri juzdams, ka kāds joprojām uz viņu skatās.

Atvēris acis, viņš kā pa miglu ieraudzīja trīspadsmit stikla acis pūkainās sejās, kas skatījās uz viņu no misis Treisijas buduāra plauktiem. Šedvels novērsās, taču sastapa citu ciešu skatienu. Savējo!

Seržants krita panikā. Laikam tā jūtas cilvēks, kura gars atstāj ķermeni! Varu redzēt pats sevi, acīmredzot klāt pēdējā stundiņa...

Viņš sāka izmisīgi ķepuroties, mēģinādams tikt atpakaļ miesā, un tad, kā jau parasti, viss nostājās savās vietās.

Smagi nopūties, Šedvels apdomāja, kāpēc gan daži cilvēki guļamistabā pie griestiem liek spoguli. Samulsis viņš pašūpoja galvu.

Izkāpis no gultas un apāvis zābakus, seržants nedroši piecēlās. Kaut kā trūka. Cigaretes! Iebāzis rokas dziļi kabatās, viņš izņēma etviju un sāka tīt smēķi.

Tas taču bija tikai sapnis. Viss jau bija izgaisis no atmiņas, tomēr tāpat bija neomulīgi.

Iededzis cigareti, Šedvels paskatījās uz savu labo roku, vareno pastardienas ieroci, un tad notēmēja ar pirkstu uz kamīna malu, kur sēdēja vienacainais rotaļu lācis.

- Puf! - viņš saraustīti iesmējās.

Šedvels nebija pieradis smieties, tāpēc, juzdamies neveikli, sāka kāsēt, kas jau bija ierastāk. Gribējās kaut ko iedzert. Saldu kondensēto pienu no bundžas.

Gan jau misis Treisijai atradīsies.

Izslājis no viņas buduāra, Šedvels pagriezās uz virtuvi.

Pie durvīm viņš apstājās. Misis Treisija ar kādu sarunājās. Ar vīrieti.

- Bet kas, tavuprāt, man vēl jādara? - viņa jautāja.

- Nu gan maita, - Šedvels noburkšķēja.

Acīmredzot viņai bija viesis.

- Atklāti sakot, mīļā kundze, šobrīd mani plāni ir tapšanas stadijā.

Šedvelam asinis sastinga dzīslās. Kliegdams viņš metās cauri pērļu aizkaram:

- Ak, netiklā Sodoma un Gomora! Izmanto neaizsargāto netikli? Pār manu līķi!

Misis Treisija, pacēlusi skatienu, viņam uzsmaidīja. Virtuvē neviena cita nebija.

- Kur tad šis palika? - Šedvels brīnījās.

- Kas tad? - misis Treisija jautāja.

- Viens nešķīsts dienvidnieks, - viņš teica. - Es dzirdēju. Viņš te bija, kaut ko tev piedāvāja. Dzirdēju pats savām ausīm.

Misis Treisijas mute atvērās, un atskanēja balss:

- Ne jau nešķīsts dienvidnieks, seržant Šedvel, bet visīstākā nešķīstība.

Nosviedis cigareti, Šedvels ar trīcošu pirkstu notēmēja uz misis Treisiju.

- Dēmon, - viņš noķērca.

- Nē, - misis Treisija atbildēja sātana balsī. - Es zinu, kas jums prātā, seržant Šedvel. Jūs gaidāt, ka man galva sāks griezties riņķī un es sākšu vemt zirņu zupu. Bet tā nebūs. Es neesmu dēmons. Lūdzu, paklausieties, kas man sakāms.

- Klusē, sātana izdzimums! - Šedvels pavēlēja. - Es neklausīšos tavos melnajos melos. Vai zini, kas tas ir? Roka. Četri pirksti un īkšķis. Šorīt vienu tavējo tā jau patrieca. Bet tagad vācies laukā no šīs krietnās sievietes galvas, vai arī redzēsi pastardienu!

- Tur jau tā nelaime, mister Šedvel, - misis Treisija pati savā balsī teica. - Tuvojas pastardiena. Tepat vien ir. Tur jau tā nelaime. Misters Azirafals man visu izstāstīja. Neesiet nu vecs muļķis, mister Šedvel, apsēdieties, iedzeriet tēju, un viņš pastāstīs arī jums.

- Paklau, sieviete, es neklausīšos nekādos elles glaimos! - misters Šedvels atcirta.

Misis Treisija viņam uzsmaidīja.

- Ak jūs, vecais muļķi, - viņa teica.