Labas zīmes

- Pļāpu, - atbildēja Kroulijs un ieskrēja grāmatnīcā.

Tas nebija nemaz tik viegli, jo vajadzēja izvairīties vēl

no sešiem ugunsdzēsējiem, diviem policistiem un ieinteresētu Soho naktsputnu bariņa', kas bija izgājuši uz ielas agrāk nekā parasti un dedzīgi strīdējās par to, kurš sabiedrības slānis tā izgaismojis pēcpusdienu un kāpēc.

Kroulijs izspraucās garām visiem, un tikpat kā neviens neuzmeta viņam skatienu.

Atrāvis vaļā durvis, viņš iegāja īstā ellē.

Veikals bija vienās liesmās.

- Azirafal! - Kroulijs iesaucās. - Azirafal, klau, muļķa Azirafal! Vai tu te esi?

Neviens neatbildēja. Degdams švirkstēja papīrs. Kad uguns sasniedza augšstāvu, sāka plīst stikli, brakšķēja krītoši baļķi.

Kroulijs izskraidīja visas telpas, izmisīgi meklēdams eņģeli un palīdzību.

Stūrī apgāzās grāmatplaukts, un uz grīdas izvēlās liesmojošu grāmatu kaudze. Visapkārt sprakšķēja uguns, taču Kroulijs nelikās manām. Kad sāka gruzdēt bikšu kreisā stara, viņš ar skatienu to apdzēsa.

- Paklau, Azirafal! Dieva - kaut kā dēļ atsaucies, Azirafal!

No ārpuses kāds izsita logu. Velns pārsteigts pagriezās, un viņa krūtīs pēkšņi ietriecās ūdens strūkla, nogāzdama garšļaukus.

Saulesbrilles aizlidoja uz pretējo istabas stūri un pārvērtās degošā plastmasas peļķītē, atsedzot dzeltenās acis, pāršķeltas ar vertikālām zīlītēm. Izmircis, vienos tvaikos, pelniem notrieptu seju, neciešamā karstumā Kroulijs četrrāpus līda pa liesmojošo antikvariātu un lādēja Azirafalu, neizprotamo plānu un tos, kas sēž Augšā un Lejā.

Bet tad, pametis skatienu lejup, velns ieraudzīja... grāmatu. To pašu, kuru Tedfīldas meitene trešdienas vakarā aizmirsa automašīnā. Vāka mala mazliet apsvilusi, tomēr citādi - tavu brīnumu - pilnīgi vesela. Pacēlis grāmatu un iebāzis to žaketes kabatā, Kroulijs grīļodamies uzslējās kājās un notrausa no uzvalka netīrumus.

Virs viņa galvas iebruka griesti.

Rēkdama un mežonīgi drebēdama, māja sabruka. Uz visām pusēm lidoja ķieģeļi, baļķi un degoši gruži.

Ārpusē policisti grūda atpakaļ garāmgājējus, bet ugunsdzēsējs katram, kurš klausījās, centās paskaidrot notiekošo:

- Nevarēju apturēt. Jādomā, traks. Varbūt piedzēries. Ieskrēja iekšā, un viss. Nevarēju apstādināt. Traks. Ieskrēja taisni ugunī. Drausmīga nāve. Drausmīga, drausmīga. Ieskrēja tieši...

Un tad no liesmām iznāca Kroulijs.

Policija un ugunsdzēsēji paskatījās, ieraudzīja viņa sejas izteiksmi un palika uz vietas.

Ielēcis Bentley, Kroulijs pagriezās atpakaļ uz ceļu, apbrauca ugunsdzēsēju mašīnu un laidās projām pa Var-dorstrītu satumsušajā pēcpusdienā.

Visi noskatījās uz Bentley, kas uzņēma ātrumu. Klusumu pārtrauca kāds policists.

- Tādā laikā gan vajadzēja ieslēgt gaismas, - viņš nomurmināja.

- Sevišķi jau, braucot tādā ātrumā, var taču gadīties nelaime, - otrs neskanīgā, stingā balsī piekrita.

Visi stāvēja degošā antikvariāta gaismā un karstumā, pārlikdami, kas notiek ar pasauli, kas līdz šim bija saprotama.

Noplaiksnīja zili balts zibens, pāršķeļot mākoņus un melnās debesis, mirkli vēlāk neciešami skaļi nodārdēja pērkons un sāka gāzt lietus.

viņa brauca ar sarkanu motociklu. Ne jau draudzīgi sarkanu, bet asins krāsā - spilgtā, tumšā un negantā. Motocikls kā motocikls, vienīgi sānos tam bija piestiprināts zobens makstī.

Viņas ķivere bija tumši sarkana, ādas jaka - veca vīna krāsā. Rubīna kniedes uz muguras veidoja vārdus ELLES EŅĢEĻI.

Bija desmit minūtes pāri vieniem dienā, taču viss šķita tumšs, mitrs un slapjš. Šoseja bija gandrīz tukša, un sieviete sarkanajā apģērbā, laiski smaidīdama, dārdināja sarkano motociklu uz priekšu.

Līdz šim diena bijusi laba. Nezin kāpēc daiļava uz jaudīga motocikla ar zobenu sānos atstāja lielu iespaidu uz noteikta kaluma vīriešiem. Pirmīt četri ceļojoši tirgotāji mēģināja ar viņu sacensties, un tagad četrdesmit jūdžu garumā aizsargbarjeras un tilta balstus rotāja Ford Sierra atlūzas.

Viņa nogriezās uz tehniskās apkopes staciju un mirkli vēlāk iegāja kafejnīcā Laimīgais baroklis. Tā bija gandrīz tukša. Pie letes nogarlaikojusies viesmīle lāpīja zeķi, bet motociklisti melnos ādas apģērbos - smagnēji, spalvaini, netīri, īsti milži - bija sastājušies ap vēl garāku tipu melnā mētelī, kurš apņēmīgi darbojās ar ierīci, kas agrāk būtu spēļu automāts, bet tagad lepojās ar videoekrānu un reklamēja sevi kā FAKTU SPĒLE.

Spēles līdzjutēji sarunājās šādā garā:

- D! Spied D, Krusttēvs noteikti saņēma vairāk Oskaru nekā Vējiem līdzi!

-Puppet on a String! Sendija Šova! Dieva vārds! Varu likt galvu ķīlā!

- 1666!

-Nē, pāli! Tad bija lielais ugunsgrēks! Mēris bija 1665. gadā.

- B, Ķīnas lielais mūris nebūt nav viens no septiņiem pasaules brīnumiem!

Automāts piedāvāja pārbaudīt zināšanas četrās jomās: popmūzikā, sportā, mūsdienu aktualitātēs un vispārējās zināšanās. Garā auguma motociklists, nenoņēmis ķiveri, spaidīja pogas, laizdams gar ausīm atbalstītāju paustos viedokļus un padomus. Lai nu kā, viņš visu laiku laimēja.

Sarkanā motobraucēja piegāja pie letes.