Labas zīmes

- Kroulij, tu lej čugunu vai arī esi sajucis, bet varbūt gan tas, gan tas, - Hasturs sacīja, tomēr viņa pārliecība šķita satricināta.

Brīdi viņš tīksmi bija apsvēris šo iespēju (Kroulijs bija izspēlējis pareizo kārti). Varbūt tiešām elles pārbaudījums? Varbūt Kroulijam ir lielāka teikšana, nekā izskatās?

Hasturs bija paranoiķis: loģiska, attaisnojama reakcija, dzīvojot ellē, kurā valda nezvēru likumi.

Kroulijs sāka griezt numuru.

- Labi, hercog Hastur. Es pat necerēju, ka man noticēsi, - viņš atzinās. - Bet labāk parunā ar Tumšo padomi, nešaubos, ka viņi tevi pārliecinās.

Pēc numura uzgriešanas klausulē sāka pīkstēt signāli.

- Uz redzēšanos, stulbeni, - Kroulijs teica un pazuda.

Nākamajā mirklī izgaisa arī Hasturs.

teoloģijas zinātnieki gadsimtiem ilgi lauž šķēpus par slaveno jautājumu, proti, Cik eņģeļu var dejot uz kniepadatas galviņas?

Lai atbildētu, jāņem vērā šādi fakti.

Pirmām kārtām, eņģeļi nedejo. Tā ir viena no svarīgākajām īpatnībām, kas raksturo eņģeli. Viņi spēj uzmanīgi klausīties un novērtēt sfēru mūziku, taču nejūt tieksmi nolaisties tik zemu, lai kratītos tās ritmā. Tātad uz kniepadatas galviņas nevar dejot neviens eņģelis.

Gandrīz, jo Azirafals deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito gadu beigās Portlendas slēgtajā džentlmeņu klubā bija iemācījies gavoti. Sākumā eņģelim gāja kā pīlei uz ledus, tomēr drīz vien viņš dejoja tīri labi, tāpēc bija satriekts, kad pēc dažiem gadu desmitiem gavote izgāja no modes uz visiem laikiem.

Tātad, ja deja ir gavote un ja gadītos laba partnere (kas labi mācētu gan gavoti, gan dejot uz kniepadatas galviņas), tad varētu droši apgalvot, ka vienam eņģelim tas tomēr izdotos.

Varētu arī pajautāt, cik velnu var dejot uz kniepadatas galviņas. Galu galā viņiem ir tā pati izcelsme. Turklāt velni vismaz dejo.³

Jāatzīst, ka velnu vidū dejo diezgan daudzi, ja vien pamet fizisko ķermeni, kas velnam ir īsta debesmanna. Dēmoni nepakļaujas fizikas likumiem. Skatoties perspektīvā, Visums ir tikai mazs, apaļš veidojums - līdzīgs stikla bumbiņai, kuru papurinot rodas miniatūrs sniegputenis⁴. Savukārt, mazliet pietuvinot skatienu, dejošanu uz kniepadatas galviņas apgrūtina vienīgi lielais attālums starp elektroniem.

Gan eņģeļu, gan velnu rasei izmērs, veidols un saturs ir tikai izvēles jautājums.

Tagad Kroulijs zibenīgi ceļoja pa telefonu līniju.

DZIN.

Cauri divām centrālēm viņš izlidoja pieklājīgā, gandrīz vai gaismas ātrumā. Hasturs atpalika par centimetriem desmit, taču ar tik sīku augumu tas bija drošs attālums, kas, protams, izgaisīs, kad viņi tiks otrā galā.

Abi bija par sīku skaņai, taču velni var sazināties arī citādi. Kroulijs dzirdēja aiz muguras Hastura kliedzienus:

- Nelietis! Es tevi panākšu! Nekur tu neaizbēgsi!

DZIN.

- Lai kur tu izkļūsi laukā, es arī tur būšu! No manis tu vaļā netiksi!

Divdesmit jūdzes kabelī Kroulijs pieveica nepilnā sekundē.

Hasturs jau mina uz papēžiem. Katrs mirklis bija jāizmanto ļoti, ļoti uzmanīgi.

DZIN.

Trešais zvans. Starts nebūtībā, Kroulijs nodomāja un strauji apstājās. Hasturs aizšāvās garām, pagriezās un...

DZIN.

Kroulijs metās atpakaļ caur plastmasas apvalku un beigās aizelsies materializējās savā dzīvojamā istabā.

Klik.

Automātiskā atbildētāja lente sāka griezties ienākošā ziņojuma režīmā. Pēc pīkstiena, lentei griežoties, skaļrunī atskanēja kliedziens:

- Tā! Kas?... Sasodītā čūska!

Sāka mirgot signālgaismiņa, ieslēgdamās un nodzis-dama kā sarkana, dusmīga actiņa.

Kroulijs nožēloja, ka pa rokai nav svētītā ūdens, tāpat arī nav laika paturēt tajā kaseti, līdz tā izšķīst. Taču izejvielu iegūšana Ligura termiskajai dušai bija pietiekami bīstams pasākums. Kroulijs bija glabājis tās gadiem, visādam gadījumam, turklāt atrašanās to tuvumā radīja neomulību. Vai... varbūt... jā, kas notiktu, ja kaseti ieliktu automašīnas atskaņotājā? Tad varētu spēlēt Hasturu tik ilgi, kamēr viņš pārvērstos Fredijā Merkūrijā. Nē. Lai kāds Hasturs ir draņķis, robežai jābūt.

Tālumā noducināja pērkons.

Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli.

Viņam nebija, kurp doties.

Tomēr viņš gāja. Pareizāk, metās pie sava Bentley un traucās uz Vestendu, it kā pakaļ dzītos visi pekles velni. Bet tā jau ari bija.

misis treisija dzirdēja kāpnēs mistera Šedvela lēnos soļus. Viņš gāja gausāk nekā parasti, ik pa brīdim apstādamies. Parasti seržants pa kāpnēm skrēja tā, it kā ienistu katru pakāpienu.

Misis Treisija atvēra dzīvokļa durvis. Kaimiņš stāvēja, atspiedies pret kāpņu laukuma sienu.

- Bet, mister Šedvel, - viņa teica, - kas noticis jūsu rokai?

- Atstājies no manis, sieviete, - seržants novaidēja. - Pats nezināju savus īstos spēkus!

- Kāpēc jūs tā turat roku?

Šedvels gribēja izlīst cauri sienai.

- Atkāpies, kad saku! Es par sevi negalvoju!

- Augstā debess, kas ar jums noticis, mister Šedvel? -misis Treisija tomēr mēģināja saņemt viņu aiz rokas.

- Itin nekas! Itin nekas!