Labas zīmes

Beigās viņai tomēr izdevās sagrābt kaimiņa roku. Šedvels, ļaunuma apkarotājs, jutās bezspēcīgs, un misis Treisija ievilka viņu savā dzīvokli.

Misters Šedvels vēl nekad nebija tur bijis, vismaz nomodā ne. Sapņos viņš bija redzējis lepnus zīda aizkarus un sasmaržotas netikles. Jāatzīst, ka virtuves durvis karājās pērļu aizkariņi, bet lampa bija neveikli pārveidota

Chianti pudele. Misis Treisijas gaume, tāpat kā Azirafalam, bija iestrēgusi ap 1953. gadu. Istabas vidū stāvēja galds ar samta galdautu, bet uz tā - kristāla bumba, kas arvien biežāk kalpoja misis Treisijas dienišķās maizes pelnīšanai.

- Manuprāt, jums derētu atgulties, mister Šedvel, -misis Treisija teica balsi, kas necieš iebildumus, un ieveda kaimiņu savā guļamistabā.

Misters Šedvels bija pārāk apjucis, lai protestētu.

- Un jaunais Ņūtons ir tur, - viņš murmināja, - pagānisku kaislību un ļauno spēku verdzībā.

- Tādā gadījumā viņš zinās, ko darīt, - misis Treisija mundri atbildēja, jo viņas vīzija par to, kas notiek ar Ņūtonu, noteikti bija tuvāka patiesībai. - Esmu pārliecināta, ka viņš nepriecātos, redzēdams, ka jūs tik traki uztraucaties. Atgulieties, un es uzvārīšu mums abiem gardu tēju.

Aizkari noklikšķēja, un misis Treisija pazuda.

Šedvels pēkšņi palika viens, gulēdams, cik jau nu sava nervu stāvokļa dēļ spēja saprast, grēka gultā un nespēdams izšķirties, kā ir labāk: būt grēka gultā vienam vai ne. Viņš pagrieza galvu un apskatīja istabu.

Misis Treisijas uzskati par erotiku sakņojās tajos laikos, kad augoši jaunekļi uzskatīja, ka sievietes augumam priekšā ir piestiprinātas pludmales bumbas, kad Brižitu Bardo sauca par seksa kaķēnu un neviens par to nesmējās, kad izdeva-žurnālus ar tādiem nosaukumiem kā Meitenes, ķiķināšana un zeķu prievītes. Kaut kur šajā visatļautības katlā viņa bija atradusi ideju, ka mīkstas rotaļlietas guļamistabā rada intīmu, koķetu gaisotni.

Šedvels labu brīdi skatījās uz lielu, noplīsušu lāci ar vienu aci un noplēstu ausi. To laikam sauc par Pūku vai kaut kā tā.

Pēc tam seržants pagrieza galvu uz otru pusi. Skatiens aizķērās pie pidžamu kārbas dzīvnieka veidolā: varētu būt suns, bet tikpat labi arī skunkss. Ar līksmu smaidu.

- Hm, - misters Šedvels norūca.

Kā paisums uzplūda atmiņas. Viņam izdevās! Cik zināms, neviens cits Armijā nebija izdzinis dēmonus. Nedz Hopkinss, nedz Siftings, nedz Daismens, varbūt pat ne raganu meklēšanas kampaņas štāba majors Nārkers⁵, kas savulaik izveidoja visu laiku reģistru gandrīz par visām atrastajām raganām. Agri vai vēlu armija atrod tās galveno ieroci, un seržantam šķita, ka tagad tas ir viņa rokas attālumā.

Velns lai parauj likumu šaut tikai aizstāvoties! Mazliet jāatpūšas, ja jau tā sanāca, un tad tumsas spēki beidzot satiks savu pretinieku...

Kad misis Treisija atnesa tēju, misters Šedvels jau krāca. Viņa smalkjūtīgi aizvēra durvis (un arī priecīgi), jo pēc divdesmit minūtēm bija paredzēts seanss, un šajos laikos atteikties no naudas būtu neprāts.

Misis Treisija daudzās jomās bija padumja, tomēr dažos jautājumos instinktīvi nekļūdījās un arī okultismu labi pārzināja. Viņa saprata, ka klienti pārdabiskajā vēlas tikai pamērcēt pirkstgalus, nevis iekāpt līdz kaklam. Nevienu neinteresē daudzplakņu laika un telpas jautājumi, pietiek ar pārliecību, ka mātei pēc nāves klājas labi. Okultisms cilvēkiem vajadzīgs kā garšviela ēdienā, ne ilgākās porcijās par četrdesmit piecdesmit minūtēm, kam seko tēja un cepumi.

Kurš tad grib dīvainas sveces, smaržas, noslēpumainas rūnas? Misis Treisija no Taro kāršu kavas pat izņēma Lielo Arkanu, jo tās satrauc cilvēkus.

Pirms seansiem viņa neaizmirsa uzlikt uz uguns katliņu ar rožkāpostiem. Kas gan pārliecinošāk un patiesāk liecina par angļu okultisma mājīgo garu, ja ne rožkāpostu smarža, kas ieplūst no blakus telpas?

bija agra pēcpusdiena. Debesis smago negaisa mākoņu dēļ izskatījās veca svina krāsā. Tūlīt sāksies smags, apdullinošs lietus. Ugunsdzēsēji gaidīja lietu. Jo ātrāk, jo labāk.

Viņi ieradās tieši laikā, un jaunākie ugunsdzēsēji satraukti skraidelēja, ritinādami vaļā šļūtenes un pārbaudīdami cirvju asumu, bet vecākie no pirmā acu uzmetiena zināja, ka māju neizdosies glābt un diez vai pat lietus apturēs liesmu izplatīšanos uz blakusēkām. Un tad gar stūri nogriezās melns Bentley, kas mirkli vēlāk uzbrauca uz ietves ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā. Riepām kaucot, tas apstājās divus centimetrus no antikvariāta sienas. No automašīnas izkāpa ārkārtīgi satraukts jauns vīrietis saulesbrillēs un steidzās uz degošās mājas durvīm.

Pusceļā viņu pārtvēra ugunsdzēsējs.

- Vai esat veikala saimnieks? - ugunsdzēsējs pajautāja.

- Nerunājiet muļķības! Vai tad izskatos pēc grāmatnīcas vadītāja?

- Es tiešām nezinu, ser. Neskatiet vīru no cepures! Es, piemēram, esmu ugunsdzēsējs. Tomēr ārpus darbalaika tie, kas nezina, par ko strādāju, bieži notur mani par diplomētu grāmatvedi vai uzņēmuma direktoru. Iedomājieties mani bez formastērpa, ser, un ko redzat savā priekšā? Atbildiet godīgi!