Labas zīmes

- Tasi tējas, lūdzu, un sviestmaizi ar sieru, - viņa teica.

- Vai jūs, mīļā, viena pati? - viesmīle painteresējās, sniegdama pār leti tēju un kaut ko baltu, sausu un cietu.

- Gaidu draugus.

-Ak tā, - viesmīle teica, nokozdama vilnas diegu, - labāk jau gaidiet tepat. Laukā ir īsta elle.

- Nav gan, - svešā atbildēja. - Vēl jau ne.

Izvēlējusies galdiņu pie loga ar skatu uz autostāvvietu,

viņa apsēdās un sāka gaidīt.

Aiz muguras skanēja spēlmaņu balsis.

- Kaut kas jauns. Cik reižu kopš 1066. gada Anglija oficiāli bijusi karā ar Franciju?

- Divdesmit? Nē, nevar būt... ak jā. Nudien nezinu.

- Amerikas-Meksikas karš? To gan es zinu. 1845. gada jūnijā. D, spied! Kad tev saku!

Otrais mazākais pēc auguma, Pigbogs (1,90 m) pačukstēja vismazākajam - Grizeram (1,88 m):

- Bet kur palika Sports?

Viņam uz vienas pirkstu locītavas bija uztetovēts MĪLA, uz otras - NAIDS.

- Tur jau viņi paši izvēlas jomu. Droši vien kaut kā ar mikročipiem. Atmiņā noteikti ierakstīts miljoniem dažādu jautājumu.

Runātājam uz labās delnas bija ZIVS, bet uz kreisās -ČIPS.

- Popmūzika, mūsdienu aktualitātes, vispārējās zināšanas un karš. Karš uzradies no jauna, uzreiz to ievēroju, - Pigbogs skaļi noknakšķināja pirkstus un parāva alus skārdenes riņķi.

Ar vienu rāvienu iztukšojis pusi, viņš bezrūpīgi atraugājās un nopūtās.

- Varēja jau ielikt vairāk no sasodītās Bībeles!

- Kāpēc? - Grīzers pat nenojauta, ka Pigbogs interesējas par ar Bībeles faktiem.

- Tāpēc, ka... vai atceries, kas bija Braitonā?

- Atceros gan. Tu piestrādāji par sargu, - Grīzera balsī jautās skaudība.

- Nūja, un tad bija jānīkst viesnīcā, kur strādāja mana mamma, atceries? Vairāki mēneši bezdarbībā. Nebija pat, ko palasīt, vienīgi draņķīga Bībele, ko bija atstājis kaut kāds Gideons. Gribot negribot kaut kas paliek atmiņā.

Autostāvvietā iebrauca vēl viens motocikls - piķa melns un mirdzošs.

Kafejnīcas durvis atvērās, un caur telpu izbrāzās dzestrs vējš. Ienāca vīrietis no galvas līdz kājām melnā ādas apģērbā, ar melnu bārdiņu, piegāja pie galdiņa un apsēdās blakus sievietei sarkanajā apģērbā. Līdzjutēji, pēkšņi attapušies, ka ir drausmīgi izsalkuši, sūtīja Skazu pēc ēdamā. Tostarp galvenais spēlmanis klusēdams spaidīja pogas ar pareizajām atbildēm un krāja laimestus paplātē zem automāta.

- Neesam tikušies kopš Meifkingas laikiem, - Sarkanā iesāka, - kas jauns?

- Biju ļoti aizņemts, - Melnais atbildēja. - Daudz laika pavadīju Amerikā. Devos īsos pasaules ceļojumos. Patiesībā situ nost laiku.

(- Bet kāpēc jums nav gaļas-nieru sacepuma? - Skazs aizvainotā balsī jautāja.

- Domāju, ka ir, bet izrādās, ka nav, - viesmīle taisnojās.)

- Vai nav jocīgi, ka mēs visi beigās satiekamies? - Sarkanā turpināja.

- Jocīgi?

- Nu, tu jau zini. Tūkstošiem gadu gaidi lielo dienu un, kad tā beidzot pienāk, jūties kā Ziemassvētkos vai dzimšanas dienā.

- Mums nav dzimšanas dienu.

- Es jau nesaku, ka mums ir. Vienīgi tāda sajūta.

(- Atklāti sakot, - viesmīle atzinās, - izskatās, ka mums viss beidzies. Palicis tikai šis picas gabals.

- Ar anšoviem? - Skazs drūmi noprasīja, jo kuram tad garšo anšovi vai olīvas.

- Jā, mīļais, ar anšoviem un olīvām. Vai ņemsiet?

Skazs skumji pašūpoja galvu. Ar rūcošu vēderu viņš

atgriezās pie pārējiem spēlmaņiem. Lielais Teds izsalcis bija viegli aizkaitināms, un tad visi dabūja trūkties.)

Ekrānā parādījās jaunas tēmas. Tagad varēja atbildēt uz jautājumiem par popmūziku, aktuālajiem notikumiem, badu un karu. Par lielo badu Īrijā 1846. gadā (no ASV ievazātās kartupeļu slimības dēļ) un visu laiku drūmāko badu Anglijā 1315. gadā, tāpat arī Sanfrancisko narkotiku badu 1969. gadā motociklisti bija mazāk informēti nekā par kariem, tomēr galvenais spēlmanis trāpīja nekļūdīgi - par to liecināja dūkoņa, graboņa un šķindoņa, aparātam metot uz paplātes monētas.

- Dienvidos laiks rādās untumains, - Sarkanā teica.

Melnais pašķielēja uz tumstošajiem mākoņiem.

- Nav ne vainas. Man patīk. Tūlīt sāksies pērkona negaiss.

Sarkanā pētīja savus nagus.

- Labi. Bez kārtīgas vētras nebūtu tas. Vai zini, cik tālu mums jābrauc?

Melnais paraustīja plecus.

- Pārsimt jūdžu būs.

- Es domāju, ka tālāk. Tāda gaidīšana nieka pāris simtu jūdžu dēļ.

- Galvenais jau nav attālums, - Melnais atbildēja, - bet gan ierašanās.

Ārpusē atskanēja rēkoņa: tā rēc motocikls ar sabojātu izpūtēju, nenoregulētu dzinēju un cauru karburatoru. Jau neredzot varēja labi iedomāties melno dūmu mākoni, kas to pavadīja, eļļas pēdas un sīkas detaļas, kas palika uz ceļa.

Melnais piegāja pie letes.

- Četras tējas, lūdzu, - viņš teica. - Vienu melno.

Kafejnīcas durvis atvērās, un ienāca jauns vīrietis

apputējušā baltas ādas apģērbā. Vējš ienesa arī tukšas tetrapakas, avīzes un saldējuma papīrus, kas dejoja ap viņu kā priecīgi bērni, līdz beigās noguruši nokrita uz grīdas.

-Jūs būsiet četri, vai ne, mīļais? - viesmīle jautāja, meklēdama tīras tasītes un tējkarotes.

Viss trauku plaukts pēkšņi šķita pārklājies ar mašīneļļas un olu pulvera kārtiņu.

- Tieši tā, - vīrietis melnajā apģērbā pamāja un, paņēmis tēju, devās atpakaļ pie galdiņa, kur viņu jau gaidīja divi kolēģi.