Labas zīmes

- No viņa vēl ne vēsts? - puisis baltajā apģērbā jautāja.

Pārējie purināja galvu.

Pie spēļu automāta bija sācies strīds (ekrāns šobrīd rādīja tēmas: karš, bads, vides piesārņojums un popmūzika, 1962-1979).

- Elviss Preslijs? Viņš taču nolika karoti 1977. gadā, vai ne?

- Nē, spied D! 1976. Es nu gan zinu.

- Nūja, vienā gadā ar Bingu Krosbiju.

- Un Marku Bolanu. Tas gan bija nāvīgi labs. Spied D un apstiprini!

Garais pat nepakustējās.

- Kas ar tevi notika? - Lielais Teds aizkaitināti prasīja. - Uz priekšu! Spied D! Elviss Preslijs nomira 1976. gadā!

MAN VIENALGA, KAS TE TEIKTS, - sacīja garais motociklists ar ķiveri. - NEESMU VIŅAM PAT PIESKĀRIES.

Trīs motociklisti pie galdiņa vienlaikus pagriezās.

- Kurā brīdī tu ienāci? - Sarkanā brīnījās.

Garais devās pie viņiem, pamezdams pārsteigtos spēlmaņus un laimestu.

ES JAU VISU LAIKU TEPAT VIEN BIJU, - viņš teica.

Vārdos jautās tumša atbalss no naksnīgām vietām, auksts, pelēks, miris skaņas mūris. Ja viņa balss būtu no akmens, tajā jau sen būtu iegravēts vārds, uzvārds un divi datumi.

-Jūsu tēja atdzisīs, kungs, - Bads brīdināja.

- Kur tas laiks, - piebalsoja Karš.

Noplaiksnīja zibens, kam sekoja kluss pērkona dārds.

- Laiciņš kā uz pasūtījumu, - savu vārdu teica Piesārņojums.

JĀ-

Spēlmaņus pie automāta arvien vairāk mulsināja svešinieku saruna. Ar Lielo Tedu priekšgalā viņi neveikli aizšļūca pie saviem galdiņiem un sāka blenzt uz četrotni.

Viņi, protams, ievēroja, ka uz visu četru svešinieku jakām ir uzraksts ELLES EŅĢEĻI. Turklāt viņi izskatījās nāvīgi viltīgi un pārāk tīri, un diez vai kāds no četriem kādreiz salauztu citam roku tāpēc vien, ka ir svētdienas pēcpusdiena un televīzijā neko labu nerāda. Turklāt viņu vidū bija sieviete, kas nebrauc uz aizmugures sēdekļa, bet atļaujas pati sēsties pie stūres, it kā viņai uz to būtu tiesības.

- Tātad jūs esat elles eņģeļi? - Lielais Teds zobgalīgi pajautāja.

Lai nu ko, bet svētdienas braucējus īstie Elles Eņģeļi necieš.’

Svešinieki pamāja.

- No kuras tad nodaļas?

Garais svešinieks uzmeta Lielajam Tedam skatienu un piecēlās. Tā nebija vienkārša kustība: šķita, ka nakts okeāna krastā atvērtos saliekamie pludmales krēsli.

It kā viņš celtos kājās mūžīgi.

Svešinieka seju slēpa melnā ķivere. Lielais Teds ievēroja, ka tā ir no dīvainas plastmasas, jo, tajā skatoties, varēja redzēt tikai savu seju.

JĀŅA ATKLĀSMES GRĀMATA, garais svešinieks sacīja, SESTĀ NODAĻA.

- Otrais līdz astotais pants, - puisis baltajā apģērbā izpalīdzīgi piebilda.

Lielais Teds nikni uzlūkoja svešiniekus; viņa žoklis izstiepās, bet deniņos sāka pulsēt zils asinsvadiņš.

- Ko tas nozīmē? - viņš prasīja.

Kāds viņu paraustīja aiz piedurknes: Pigbogs, kam āda zem netīrumu kārtas bija kļuvusi neparasti pelēka.

- Tas nozīmē, ka esam iekūlušies ķezā, - Pigbogs paskaidroja.

Garais svešinieks nesteidzīgi pacēla bālu motociklista cimdu un ķiveres aizsargstiklu, un Lielais Teds pirmo reizi mūžā nožēloja, ka nav dzīvojis krietnāk.

-Jēzus Kristus! - viņš novaidējās.

- Manuprāt, Viņš var būt klāt kuru katru brīdi, -Pigbogs nobēra. - Varbūt meklē, kur nolikt motociklu. Ejam, varbūt mums jāiestājas jauniešu klubā vai tamlīdzīgi...

Taču Lielā Teda nesatricināmā neziņa bija viņa vairogs un bruņas. Viņš pat nepakustējās.

- Apžēliņ, Elles Eņģeļi, - Teds novilka.

Karš nevērīgi pameta roku sveicienam.

-Jā, tie esam mēs, Lielo Ted, - Karš teica. - īsti, neviltoti.

Bads pamāja.

- Vecais kalums, - viņš piebilda.

Piesārņojums noņēma ķiveri un sapurināja garos, baltos matus. Viņš bija pārņēmis stafeti no Mēra, kas, zūdīdamies par penicilīnu, 1936. gadā aizgāja pensijā. Ak, ja nabaga zēns būtu zinājis, kādas iespējas pavērs nākotne...

- Citi sola, bet mēs darām, - viņš sacīja.

Lielais Teds paskatījās uz ceturto jātnieku.

- Hm, esmu tevi kaut kur redzējis, - viņš secināja, - jā, uz Blue Oyster Cult albuma vāka. Un vēl man ir gredzens.... ar tavu galvu.

ES IEKĻŪSTU PILNĪGI VISUR.

- Apžēliņ.

Lielā Teda seja no lielas domāšanas savilkās.

- Ar kādu moci tu brauc? - viņš pajautāja.

ap karjeru trakoja vētra. Spēcīgs vējš dancināja auklu ar tajā iekārto riepu. Ik pa brīdim tas pacēla un aiznesa skārda plāksni (atmiņas no mēģinājuma uzcelt kokā namiņu).

Cieši saspiedušies, VIŅI skatījās uz Ādamu. Viņš šķita tāds kā lielāks. Suns sēdēja un gaudoja, domādams par visām smaržām, kas jāzaudē. Ellē smird tikai pēc sēra. Bet šeit tāda smaržu bagātība... jā, un ellē nav arī nevienas kuces.

Ādams satraukti soļoja, vēzēdams rokas.

- Mums ies neiedomājami jautri, - viņš solīja. - Varēsim pētīt un ne to vien. Man šķiet, ka drīzumā likšu ataugt vecajiem džungļiem.

- Bet kurš, tavuprāt, vārīs un ceps, mazgās un tīrīs? -Braiens drebošā balsī jautāja.

- Nevienam nekas tamlīdzīgs nebūs jādara, - Ādams viņu mierināja. - Ēdamā būs papilnam: čipsu kalni, ceptu sīpolu riņķīši, viss, ko vēlies. Nebūs jāvelk jaunas drēbes, ja negribēsi, nevajadzēs mazgāties. Uz skolu arī, starp citu, varēsim neiet. Vispār nebūs jādara nekas, ko negribam. Tas nu gan būs super!