Ticis līdz kabinetam, Kroulijs ar plecu atgrūda durvis un pietupies lēni nolika visu uz grīdas. Spaini... knaibles... augu smidzinātāju... un beigās piesardzīgi arī termosu.
Uz velna pieres izspiedās sviedru lāses un pilēja vienā acī. Viņš tās notrausa. -
Cik uzmanīgi vien varēdams, Kroulijs ar knaiblēm atskrūvēja termosa vāku... piesardzīgi... uzmanīgi... vaļā gan.
(Lejā, kāpnēs, jau dunēja soļi, noskanēja apslāpēts kliedziens. Droši vien vecā kundzīte stāvu zemāk.)
Tomēr steiga te nederēja.
Paņēmis ar knaiblēm termosu, uzmanīgi, lai nenopil ne lāse, velns salēja tā saturu plastmasas spainī. Viena kļūmīga kustība izšķirtu visu.
Tiktāl būtu.
Mazliet pavēris kabineta durvis, Kroulijs novietoja spaini uz durvju augšmalas.
Ar knaiblēm viņš uzlika atpakaļ termosa vāku. Vestibilā kaut kas nobrakšķēja. Kroulijs novilka cimdus, paņēma augu smidzinātāju un apsēdās pie rakstāmgalda.
- Kroulij...? - kāds noķērca.
Hasturs.
- Viņš tur ir, - nošņāca otrais. - Jūtu to sīko, glumo rāpuli.
Ligurs.
Hasturs un Ligurs.
Kā brīvdomātājs Kroulijs saprata, ka velni nav tik melni, kā tos mālē. Lielajā kosmiskajā spēlē viņi ieņem tādu pašu amatu kā nodokļu inspektori - tātad veic, iespējams, nepopulāru darbu, tomēr ir neatņemami kopējās sistēmas ritentiņi. Starp citu, ari daži eņģeļi nav tikuma iemiesojumi. Kroulijs pazina vienu otru, kas, saņēmis pavēli tiesāt grēcinieku, rīkojās daudz bargāk nekā vajadzētu. Visā visumā katram bija savi pienākumi, kurus tas vienkārši pildīja, un viss.
Taču bija arī tādi kā Ligurs un Hasturs, kas pie nepatīkama darba ķērās ar tik ļaunu prieku, ka viņus pat varētu noturēt par cilvēkiem.
Kroulijs atgāzās zvilni kā priekšnieks un centās atslābināties, diemžēl nesekmīgi.
- Nāciet šurp, zēni! - viņš iesaucās.
- Mums jāpasaka tev daži vārdi, - teica Ligurs (toni, kurā
Druknais Ligurs pagrūda durvis. Spainis sasvērās un uzgāzās viņam uz galvas.
Iemetiet ūdenī sodas gabalu! Redzēsiet, kā tas uzliesmo, sāk degt un drudžaini mētāties, dzirksteļot un krakšķēt. Tagad bija tāpat, tikai vēl trakāk.
No velna liesmodami un ņirbēdami lobījās nost miesas gabali. Gaisā cēlās taukaini, brūni dūmi. Ligurs kliedza un kliedza, un kliedza. Beigās viņš sačokurojies sakrita kaudzītē un uz paklāja palika melni izdedzis aplis un sauja tādu kā samīcītu gliemju.
- Sveiks, - Kroulijs teica Hasturam, kurš gāja aiz Ligura un diemžēl nebija pat apšļakstīts.
Šis tas cilvēka prātam šķiet neaptverami, tāpat arī velniem grūti noticēt tam, ko savu reizi tie spēj nodarīt viens otram.
- Svētītais ūdens. Tu, draņķi, - Hasturs brēca. - Pēdējais nelietis! Viņš taču tev neko nenodarīja.
- Līdz šim, - Kroulijs pārlaboja, juzdamies ērtāk, jo viņa izredzes uzlabojās.
Tomēr spēki nebija vienlīdzīgi, ne tuvu ne. Hasturs bija Elles hercogs, bet Kroulijs - zemāks par vietējo padomnieku.
- Ar tavu likteni mātes tumsā čukstus biedēs bērnus, -Hasturs draudēja, bet tad, apķēries, ka ar elles valodu nepietiek, piebilda: - Tu tiksi pie nolādētajiem tīrītājiem, puisīt.
Kroulijs pacēla zaļo plastmasas smidzinātāju un draudīgi pašļakstināja.
- Ej projām! - viņš teica.
Lejā iezvanījās telefons. Četras reizes, un tad ieslēdzās automātiskais atbildētājs. Prāta stūrī Kroulijs pārlika, kas varētu zvanīt.
- Mani tu neiebiedēsi, - Hasturs sacīja, vērodams, kā no smidzinātāja snīpja uz Kroulija plaukstas pusi lēni slīd lāse.
- Vai zini, kas šis ir? - Kroulijs jautāja. - Vienkāršs
Viņš pamāja uz paklāju ar Ligura atliekām.
- Bet tagad gan ej projām!
Lāse uz smidzinātāja malas, tikusi līdz Kroulija pirkstiem, apstājās.
- Tu blefo, - Hasturs neticēja.
- Varbūt, - Kroulijs sacīja, izlikdamies, ka blefot viņam nav ne prātā. - Bet varbūt ne. Vai uzskati sevi par veiksminieku?
Hasturs pamāja, un plastmasas smidzinātājs izšķīda kā zīdpapīrs. Ūdens apšļakstīja Kroulija rakstāmgaldu un uzvalku.
-Jā, - Hasturs pasmaidīja.
Zobi viņam bija mežonīgi asi, un starp tiem šaudījās mēle. - Vai tad ne?
Kroulijs klusēja. Plāns A bija izdevies, plāns B ne. Visu izšķirs plāns C. Vienīgā nelaime, ka tas vēl nebija izdomāts.
- Tātad, - Hasturs sēca, - laiks doties ceļā, Kroulij.
-Vienu gan tev, manuprāt, derētu zināt, - Kroulijs
atbildēja, cenšoties iegūt laiku.
- Ko tad? - Hasturs smaidīja.
Uz rakstāmgalda iedžinkstējās telefons.
Pacēlis klausuli, Kroulijs brīdināja:
- Nekusties! Gribu pateikt tev kaut ko ļoti svarīgu, pilnīgi nopietni. Hallo?
- Mjā, - Kroulijs runāja, - nē, pie manis ir vecs draugs.
Azirafals nolika klausuli. Nez ko viņam vajadzēja?
Un tad negaidot Kroulijam ienāca prātā plāns C. Nenolicis klausuli, viņš sacīja:
- Labi, Hastur. Tu izturēji pārbaudi. Tātad varēsi spēlēt augstākajā līgā.
- Tu traks, vai?
- Nē. Vai tad nesaproti? Tā bija pārbaude. Elles kungiem bija jāzina, ka esi uzticams, un tad varam sūtīt tevi karā ar Nolādēto leģionu.