virs kukamundi kalniem cēlās mēness, šonakt neparasti spožs.
Džonijs Divkaulis sēdēja tuksneša sarkanajā iedobē. Tā bija svēta vieta, kur jau kopš pasaules pirmsākumiem gulēja divi akmeņi, veidojušies vēl sensenajā Sapņu laikā. Džonijs Divkaulis tuvojās savas apgaitas galam. Viņa vaigi un kakls bija notriepti ar sarkanu okru, un viņš dziedāja senu dziesmu, kuru varētu saukt par kalnu dziedošo karti. Ar šķēpu viņš vilka putekļos dažādus rakstus.
Divas dienas Džonijs Divkaulis nebija nedz ēdis, nedz gulējis un jau tuvojās transa stāvoklim, kas saplūdina cilvēku ar dabu un ļauj sazināties ar senčiem.
Viņš gandrīz bija to sasniedzis.
Gandrīz...
Džonijs Divkaulis samirkšķināja acis un pameta ziņkārīgu skatienu visapkārt.
-
- Kas to teica? - Džonijs Divkaulis prasīja.
Viņa lūpas atvērās:
Džonijs domīgi pakasījās.
- Tātad viens no maniem senčiem, jā, draugs?
-
-Ja jau esi mans sencis, - Džonijs Divkaulis turpināja, - kāpēc runā kā mīkstais?
-
- Paklau? Paklau? - Džonijs Divkaulis sauca.
Apsedies smiltis, viņš gaidīja, taču atbildes nebija. Azirafals jau bija projām.
citrons doševo, Haiti kareivis un ceļojošs hungans6, bija uzmetis plecā somu, kurā atradās burvju zālītes, ārstniecības augi, meža kaķa gabaliņi, melnas sveces, pulveris (kura sastāvā bija galvenokārt žāvēta zivs un beigts simtkājis), puspudele
Pacēlis nazi, viņš ar ievingrinātu roku nogrieza melnam gailim galvu. Uz labās rokas uzšļācās asinis.
-
-
- Vai tas ir mans sargeņģelis? - viņš sev jautāja.
-
Citrons redzēja, ka viņa roka sniedzas pēc gaiļa.
-
- Haiti, - viņš atbildēja.
-
Citrons palika viens ar savām domām.
- Pie joda to
Brīdi viņš skatījās tukšām acīm un tad paņēma somu
un
Viļņi skaļi sitās pret krastu. Palmas šūpojās.
Tuvojās vētra.
iedegās gaismas. Kabeļtelevīzijas
Mārvins 0. Begmens sakārtoja kaklasaiti, pārbaudīja spogulī savu smaidu, uzsita pa dibenu personīgajai asistentei (mis Sindijai Kelerheilsai - pirms trim gadiem
Tā dziedāja koris. Mārvinam dziesma patika. Viņš pats bija tās autors. Vēl viņš bija sacerējis dziesmas