Labas zīmes

Atkal nogranda pērkons. Pipars nodrebēja. Neizklausījās dabiski. Šoreiz tā nebija parasta pļāpāšana laika nosišanai. Ādama acīs bija kaut kas nesaprotams: ierastās velnišķības vietā - pelēks tukšums, un tas šķita daudz ļaunāk.

- Nezinu gan, - Pipars lūkoja iebilst, - tiešām nezinu. Ja visas bumbas uzies gaisā, mēs paši arī uzsprāgsim. Kā nākamo, vēl nedzimušo paaudžu māte esmu pret.

Pārējie uzmeta viņai ziņkārīgu skatienu. Pipars paraustīja plecus.

- Pēc tam pasauli apsēdīs milzīgas skudras, - Vensli-deils satraukti teica. - Redzēju filmā. Vai arī mēs staigāsim ar nozāģētiem šauteņu stobriem, un visi vadās mašīnā nažus un šaujamos.

- Es nepieļaušu skudras un neko tamlīdzīgu, - Ādams baisi pasmaidīja. - Un ar jums nekas nenotiks. Es par to parūpēšos. Būtu superīgi, ja visa pasaule piederētu mums vien. Ko teiksiet? Mēs varētu to sadalīt. Mums būtu aizraujošas spēles. Karš ar īstu armiju un tā tālāk.

- Bet pasaulē taču vairs nebūtu cilvēku, - Pipars iebilda.

- Nu, gan jau kaut kādus uzmeistarotu, - Ādams bezrūpīgi izmeta. - Vismaz karaspēkam derēs. Mums katram būtu ceturtā daļa pasaules. Piemēram, tu, - viņš pamāja uz Piparu, kura sarāvās, it kā Ādama pirksts būtu līdz baltkvēlei nokaitēts kruķis, - varētu ņemt Krieviju, jo tā

ir tikpat sarkana kā tavi mati, vai ne? Venslijam varētu piešķirt Ameriku, Braienam - Āfriku un Eiropu, un, un...

Neraugoties uz augošajām šausmām, VIŅI kārtīgi apsvēra piedāvājumu.

- Hm, - stostījās Pipars, kuras krekliņu arvien spēcīgāk raustīja vējš, - nesaprotu, kāpēc Venslideils saņems Ameriku ar visu, kas tur ir, bet es tikai Krieviju. Tā ir garlaicīga zeme.

- Varēsi pieķert klāt Ķīnu, Japānu un Indiju, - Ādams viņu mierināja.

- Tad jau man būs tikai Āfrika un daudzas garlaicīgas valstiņas, - Braiens spēja tirgoties pat katastrofas priekšvakarā. - Es labprāt ņemtu Austrāliju.

Pipars viņam piebikstīja un nepacietīgi papurināja galvu.

- Austrālija tiks Sunim, - Ādams paskaidroja, acīm degot jaunrades priekā, - lai ir plašumi, kur izskraidīties. Varēs dzenāt trušus un ķengurus, kas tur dzīvo...

Mākoņi pletās uz priekšu un sāniem kā dzidrā ūdenī ielieta tinte, slīdēdami debesīs ātrāk, nekā tos dzina vējš.

- Bet tad taču nebūs vairs neviena truša! - Venslideils iekliedzās.

Ādams neklausījās, vismaz balsīs ārpus savas galvas ne.

- Nu jau mums viss sajuka, - viņš teica. - Sāksim no gala. Paglābsim tos, kurus gribēsim, un sāksim jaunu dzīvi. Tā būs vislabāk. Ja tā padomā, mēs izdarīsim pasaulei pakalpojumu. Mani pārņem dusmas, redzot, kā visi tie vecie ķēmi jauc gaisu...

— galvenais jau ir atmiņa, saproti, - Anatēma skaidroja.

- Tā darbojas atpakaļgaitā un arī uz priekšu. Proti, kvalitatīvā atmiņa.

Ņūtons viņu laipni, bet nesaprotoši uzlūkoja.

- Gribu pateikt, - viņa pacietīgi turpināja, - ka Agnese jau nākotni neredzēja. Viss jāsaprot pārnestā nozīmē. Viņa to atcerējās. Protams, ne pārāk skaidri; informācija tika filtrēta caur viņas sapratni, tātad tā ir mazliet juceklīga. Mēs uzskatām, ka vislabāk Agnese atcerējās to, kas notiks ar viņas pēcnācējiem.

- Bet ja tu kaut kur dodies un dari to, par ko viņa rakstīja, bet viņa pieminēja, kur tu gāji un ko darīji, tad jau... - Ņūtons bija neizpratnē.

- Es saprotu, jā, tomēr ir pierādījums, ka tieši tā tas darbojas, - Anatēma atbildēja.

Abi pētīja priekšā izklāto karti. Blakus murdēja radioaparāts. Ņūtons ne brīdi neaizmirsa, ka viņam blakus sēž sieviete. Esi profesionālis, viņš sev teica. Tu taču esi kareivis, vai ne? Tad rīkojies kā kareivis! Mirkli viņš saspringti domāja. Darbojies kā cienījams kareivis un izturies piedienīgi! Pēc tam viņš atkal atgriezās pie sarunas ar Anatēmu.

- Bet kāpēc tieši Tedfīldā? - Ņūtons jautāja. - Personīgi mani ieinteresēja laikapstākļi. Optimāls klimats, tā varētu teikt. Proti, neliela vieta ar tikai tai raksturīgiem labiem laikapstākļiem.

Viņš uzmeta skatienu Anatēmas piezīmju grāmatām. Tiešām neparasta vieta, pat ja nebūtu tibetiešu un NLO, kas pēdējā laikā šķita apsēduši visu planētu. Tedfīldas apkaimē bija ne tikai labi laikapstākļi, pēc kuriem varētu sastādīt kalendāru, bet ari ievērojama noturība pret izmaiņām. Nekur neredzēja jaunbūves. Lielākā daļa iedzīvotāju nekur nepārcēlās. Šķita, ka te ir vairāk mežu un dzīvžogu nekā citur.