Labas zīmes

laukuma vidū auga koks. Neteiksim, ka pārāk liels, ar dzeltenu lapotni. Gaismu tas saņēma caur matētu stiklu, kas, protams, bija traģiski maz, un koks atgādināja drīzāk narkomānu nekā sportistu. Tā zaros bija sakārti skaļruņi. Tomēr tas bija īsts koks, un, pieverot acis un skatoties uz to caur mākslīgo ūdenskritumu, gandrīz varēja iedomāties, ka tas ir slims un tīts asaru miglā.

Džeimijs Hernezs labprāt pusdienoja koka ēnā. Remontdarbu uzraugs, to zinādams, būtu neapmierināts. Bet Džeimijs bija uzaudzis fermā, turklāt labā, un mīlēja kokus. Viņš negribēja doties uz pilsētu, taču nekas cits neatlika.

Darbs nebija slikts, un par tādu algu tēvs pat nesapņoja. Vectēvs naudu vispār nebija redzējis. Pats Džeimijs to pirmoreiz ieraudzīja piecpadsmit gadu vecumā. Taču šad un tad cilvēkam vajadzēja kokus, un Džeimijs tagad juta kaunu, atceroties, ka bērnībā viņi tos lietoja galvenokārt malkai. Jā, mazbērni kokus redzēs tikai vēstures grāmatā.

Bet ko tur varēja darīt? Kur agrāk bija koki, tagad pletās lielfermas, mazo fermu vietā - laukumi. Kur bija laukumi, tagad arī tie paši. Ko tur varēja darīt?

Paslēpis ratiņus aiz avīžu stenda, Džeimijs zagšus apsēdās un atvēra pusdienu kārbu.

Bet tad kaut kas nočaukstēja, pār zemi pārslīdēja ēna. Džeimijs pameta skatienu visapkārt.

Koks sakustējās! Džeimijs sāka to ieinteresēti vērot. Līdz šim viņš nebija redzējis, kā aug koki.

Ap saknēm sakustējās augsne (patiesībā mākslīgas granulas). Džeimijs ieraudzīja baltu asnu, kas lauzās caur improvizēto dārziņu, kuru ieskāva truls betons.

Pats nezinādams, kāpēc, Džeimijs neapzināti, maigi ar kāju pagrūda dzinumu uz spraugu starp betona plāksnēm. Tas ieslīdēja zem betona.

Koka zari locījās, radot dažādus veidolus.

No ielas plūda satiksmes trokšņi, taču viņš nepievērsa tiem uzmanību. Kāds brēca, bet Džeimija tuvumā jau kliedza katru dienu, bieži vien uz viņu.

Ceļojošā sakne droši vien atrada vietu apslēptajā augsnē. Tur tā mainīs krāsu, kļūs resna kā ugunsdzēsēju šļūtene, kad tai pieslēgts ūdens. Mākslīgais ūdenskritums sastinga. Džeimijs iedomājās saknes, kas, meklēdamas ūdeni, nosprosto un uzplēš caurules.

Nu jau viņš manīja, kas notiek uz ielas. Satiksme bangojās kā jūra. Caur visām spraugām augšup lauzās svaigi koku dzinumi.

Protams, Džeimijs nodomāja, tiem ir saules gaisma, bet manam kokam tās nav. Tam jāiztiek ar blāvi pelēku gaismu, kas krīt pa kupolu no četrstāvu augstuma. Mirusi gaisma.

Bet ko tur lai dara?

Kaut ko jau varēja gan.

Lifti nedarbojās, jo pazuda elektrība, taču līdz augšai bija tikai četri kāpņu posmi. Uzmanīgi aizvēris pusdienu kārbu, Džeimijs piegāja pie ratiņiem un paņēma visgarāko slotu.

No ēkas kliegdami plūda laukā cilvēki. Džeimijs peldēja pret straumi kā lasis.

Matētā stikla kupolu saturēja baltu siju režģis: arhitekts acīmredzot bija iecerējis radīt dinamisku noskaņu, bet varbūt kaut ko citu. Patiesībā tā bija viena vienīga plastmasa, un Džeimijam, tupot uz sijas, vajadzēja izmantot visu spēku un veiklību, lai ar slotu aizsniegtu un izdauzītu stiklus. Daži sitieni, un zemē nobira kupola lauskas.

Pagalmā ielija gaisma, atklājot putekļus visapkārt. Šķita, ka gaiss ir biezs no naktstauriņiem.

Tālu lejā no betona cietuma izlauzās koks un cēlās gaisā kā ātrvilciens. Džeimijs līdz šim nezināja, ka var dzirdēt koku augam, un citi cilvēki arī ne. Skaņa, ko augšana parasti rada simt gadu laikā, pārvietojas vienmērīgos viļņos divdesmit četras stundas dienā.

Kad augsme ir paātrināta, koks krakšķ.

Džeimijs vēroja, kā viņam tuvojas liels, zaļš mākonis sēnes veidolā. No zariem un saknēm plūda tvaiks. Restes neizturēja. Kupola atliekas palēcās augšup kā galda tenisa bumbiņa spēcīgā ūdens strūklā.

Tā notika visā pilsētā, lai gan tā vairs nebija redzama. Visapkārt un visur pletās zaļš lapu mežs. Tas pletās no apvāršņa līdz apvārsnim.

Džeimijs sēdēja zarā, pieķēries liānai, un nevarēja vien beigt smieties.

Sāka līt.

vaļu pētniecības kuģis Kappamaki pašlaik pētīja, cik vaļu iespējams noķert nedēļas laikā.

Vienīgi šodien nebija neviena vaļa. Apkalpe skatījās ekrānos, kas, pateicoties asprātīgai tehnoloģijai, spēja nopeilēt visu, kas lielāks par sardīni, kā arī aprēķināt tā neto vērtību starptautiskajā tirgū. Ekrānos nekā nebija. Vienīgi paretam parādījās aši peldoša zivs, kaut kur steigdamās.

Kapteinis ar pirkstiem bungoja pa pulti, nobažījies, ka tuvā nākotnē būs jārada neliels pētniecisks projekts, lai atklātu, kas noticis ar nedaudzajiem vaļu pētniecības kuģu kapteiņiem, kas atgriežas bez rezultātiem. Interesanti gan. Varbūt šos ieslēdz telpā ar harpūnām, dodot iespēju aiziet ar godu.

Nē, tas nav iespējams! Kaut kam taču jūrā jābūt.

Stūrmanis iebakstīja kartē un to apskatīja.

- Godātais ser? - viņš ierunājās.

- Kas noticis? - kapteinis īgni atsaucās.

- Diemžēl nedarbojas ierīces. Jūras gultnei te vajadzētu būt divsimt metru dziļai.

- Nu un?