Labas zīmes

- Tomēr nespēju noteikt, kas tieši, - Anatēma lauzīja rokas, - esmu izmēģinājusi visu.

- Noteikt? - Ņūtons pārjautāja.

- Mēģināju svārstu, pēc tam teodolītu. Zini, man ir pārdabiskas spējas. Lai nu kā, bet līnijas pārvietojas.

Ņūtons vēl pietiekami kontrolēja savu prātu, lai Anatēmas teikto izskaidrotu. Vairums cilvēku, apgalvojot, ka viņiem piemīt pārdabiskas spējas, ar to domā, ka viņiem ir aktīva, neparasta iztēle, melni nolakoti nagi un ikdienā viņi risina sarunas ar savu papagaili. Kad to pateica Anatēma, šķita, ka viņa atzīst pārmantotu slimību, par kuru pati nepriecājas.

- Vai tuvojas pastardiena? - Ņūtons jautāja.

- Ne viens vien pravietojums paredz, ka vispirms jāparādās Antikristam, - Anatēma atbildēja. - Agnese arī tā saka. Bet es neko tamlīdzīgu neesmu manījusi.

- Varbūt tā ir viņa? - Ņūtons ieminējās.

-Ko?

- Varbūt tā būs viņa, - Ņūtons paskaidroja. - Kā nekā dzīvojam divdesmitajā gadsimtā. Dzimumu līdztiesības laikā.

- Manuprāt, tu tomēr neņem to par pilnu, - viņa skarbi teica. - Bet šajā vietā nav nekā ļauna. Un to es nesaprotu. Redzu tikai mīlestību.

- Kā, lūdzu? - Ņūtons pajautāja.

Anatēma bezpalīdzīgi viņu uzlūkoja.

- Man grūti to aprakstīt, - viņa atbildēja. - Kaut kas vai kāds mīl šo vietu. Mīl katru pēdu tik spēcīgi, ka aizsargā to tikpat kā ar vairogu. Dziļa, dedzīga, milzīga, kaisla mīlestība. Vai tad te var notikt kas ļauns? Vai tādā vietā var sākties pasaules gals? Te var droši audzināt bērnus. Bērniem ir īsta paradīze.

Anatēma vāri pasmaidīja.

- Tev vajadzētu redzēt vietējos bērnus! Nekur citur tādu nav! Tikpat kā pusaudžu žurnālā! Ar nobrāztiem ceļgaliem, mirdzošām acīm, īsts dzīvsudrabs!

Turpat jau bija. Anatēma juta domu, kas tuvojās.

- Bet kas tad te? - Ņūtons pajautāja.

- Ko? - Anatēma iekliedzās, atrauta no domu gaitas.

Ņūtons pabungoja ar pirkstiem kartē.

- Te norādīta neizmantota lidosta. Paskaties, uz rietumiem no Tedfīldas!

Anatēma nosmīkņāja.

- Neizmantota? Netici kartei! Savulaik tur bija kara iznīcinātāju bāze. Apmēram desmit gadus tur ir aktīva Tedfīldas gaisa bāze. Vari nejautāt, es atbildēšu, ka tam ar lidostu nav nekāda sakara. Pulkvedis ir daudz saprātīgāks par tevi. Viņa sieva nodarbojas ar jogu, mīļo pasaulīt.

Paklau. Ko es pirmīt teicu? Vietējie bērni...

Anatēmas prāts zaudēja pamatu, un viņa atkrita personīgākās domās, kas to vien gaidīja. Ņūtonam patiesībā nebija nekādas vainas. Varētu pavadīt ar viņu atlikušo dzīvi. Tas nebūs pārāk ilgi, un viņš nepagūs viņu aizkaitināt.

Radio stāstīja par Dienvidamerikas mūžamežiem.

Jaunaudzēm.

No debesīm sāka birt krusa.

viņi sekoja Ādamam lejup uz karjeru. Koku lapas driskāja krusas graudi.

Suns, iežmiedzis asti kājstarpē, smilkstēja.

Kaut kas nav kārtībā, Suns domāja. Tieši tad, kad sāku tramdīt žurkas un gandrīz vai tiku galā ar sasodīto vācu aitu suni ceļa pretējā pusē. Un nu viss vējā, man atkal būs gailošas acis un vajadzēs vajāt zudušās dvēseles. Kāda tur jēga? Tās jau pretī necīnās, bez smaržas un garšas...

Venslideils, Braiens un Pipars gan nespēja domāt tik sakarīgi, saprazdami vienīgi, ka nespēj nesekot Ādamam tāpat kā nespēj lidot; viņus uz priekšu dzina nepārvarams spēks - ja tam pretosies, salūzīs kājas, tomēr jāsoļo būs tāpat.

Ādams vispār nedomāja, taču viņa prātā kaut kas bija atvēries un liesmoja.

Viņš teica, lai visi apsēstas uz kastēm.

- Te, lejā, mums būs labi, - Ādams apsolīja.

- Hm, - Venslideils novilka, - vai tu nedomā, ka mūsu vecāki...

- Par viņiem neuztraucies! - viņš augstprātīgi atbildēja. - Sagādāšu mums citus. Ne jau tādus, kas dzīs gulēt pusdesmitos. Ja gribēsi, varēsi vispār negulēt. Nebūs jākārto istaba, ne arī kas cits jādara. Atstājiet to manā ziņā, un viss būs pa pirmo!

Ādama sejā parādījās neprātīgs smaids.

-Tūlīt jūs redzēsiet manus jaunos draugus, - viņš paziņoja, - jums viņi patiks.

- Bet... - Venslideils iesāka.

- Padomā, cik tad būs forši, - Ādams jūsmīgi turpināja. - Varēsim piepildīt Ameriku ar jauniem kovbojiem, indiāņiem, policistiem, gangsteriem un komiksiem, ar astronautiem, ar visu, ko vien gribēsim. Fantastiski, vai ne?

Venslideils izmisīgi paskatījās uz Piparu un Braienu. Visi bija vienisprātis, ka pat normālos apstākļos nespētu saprātīgi uz to atbildēt. Jā, savulaik bija īsti kovboji un gangsteri. Lieliski! Arī tēlot kovbojus un gangsterus bija jauki, bet īsti un neīsti kovboji un gangsteri, kurus var salikt kastītē, kad tie apnikuši, vairs nemaz nešķita forši. Galvenais taču, ka izlikšanos par kovbojiem un pirātiem var beigt un iet mājās.

- Taču vispirms, - Ādams drūmi teica, - mēs viņiem parādīsim...