KF aģents

Jo dziļāk Elza iegāja pazemē, jo acīmredzamāks bija pagrimums, kas liecināja par arsenāla dzīves pēdējiem mēnešiem vai dienām. Slēpjoties arvien dziļāk, karavīri un virsnieki centās paslēpties no infekcijas, no pamodinātā dēmona, tikpat naivi un bez rezultātiem, kā četrpadsmitajā gadsimtā, "melnās nāves" gados, francūži dzina prom mēri ar lūgšanām un procesijām. Gaiteņi kļuva arvien netīrāki – pierādījums tam, kā kritās disciplīna un nolaidās rokas. Un lūk pēdējā, steigā uztaisītā barikāde, aiz kuras viņi beidzot noslēdzās no pasaules – viņi vairs nevienam nebija vajadzīgi. Arī ieroči, kurus viņi tik rūpīgi bija glabājuši, nevienam vairs nebija vajadzīgi. Lai gan nē... lūk, kaujas pēdas: uzlauztas durvis, ložu caurumi sienās - kāds mēģinājis iekļūt iekšā, varbūt pēdējais izmisušais komandieris, kuram vajadzēja šāviņus un bumbas, aizsūtīja tiem pakaļ bruņutransportieri - sadragātā kaujas mašīna iekļuva dziļi aiz barikādēm un tika aizdedzināta šeit, jau netālu no arsenāla sirds.

Un lūk, pēdas no pēdējām pazemes traģēdijām. Kaulu kaudze, ieroči, lupatas pie sausa dzeramā ūdens krāna. Viņiem pietrūka ūdens. Viņi kāvās par ūdeni. Lūk, vēl viens kautiņš, kautiņš pie mazās zāles, kur atradās sakaru pults. Elza pacēla no grīdas spilgtu metāla piespraudi. Varbūt tas bija ordenis, varbūt izcilības zīme. Bet neviens neuzzinās, kāpēc un kā viņi tik izmisīgi karoja savā starpā. Neviens šeit neizdzīvoja - neviens netika ārā. Tie, kuru pēcnācēji kļuva par amļakiem, palika kaut kur citur, ārpusē.

Arheoloģija būtībā ir optimistiska zinātne. Pat ja tā meklē pazudušo civilizāciju pēdas, tas nenozīmē, ka šīs civilizācijas izzudušas bez pēdām. Viņiem izdevās saplūst ar citām kultūrām, ģenētiski tās turpinājās cilvēcē.

Šeit viss bija daudz traģiskāk, lai gan maz ticams, ka daudzi toreiz saprata nāves galīgumu, to galīgumu, ko var radīt tikai ar savām rokām, kas nes savstarpējas iznīcības vēlmi un ko nevar sasniegt neviena epidēmija, neviena dabas katastrofa, jo aiz planētas nāves atradās tās paši izcilākie prāti, kuri gribēja iznīcināt tikai pusi Ar-A iedzīvotāju, pārliecībā, ka tieši tad otrā puse sāks dzīvot daudz labāk, ka citu cilvēku nāve varētu kļūt par laimes un labklājības avotu pārējiem. Tieši šī pārliecība, kas ir katra kara pamatā, izraisīja gan aizstāvju, gan pašu uzbrucēju nāvi.

Elza atrada gaiteni, kas veda prom no apdzīvojamajiem slazdiem, no pazemes nāves kazemātiem, viņai nācās iet garām noliktavām, kuras nevienam jau sen nebija vajadzīgas, bet bija tik rūpīgi izveidotas un tik izmisīgi apsargātas. Viņa ielūkojās atbalsojošajās zālēs, kur uz plauktiem rindās gulēja šāviņi un bumbas, telpās, kas bija pildītas ar patronu kastēm un citām garām šauteņu un ložmetēju kastēm. Patronas bija sabērtas kā graudi elevatorā - kaut ko varēja uzminēt pēc analoģijas, citu slepkavības līdzekļu mērķis palika noslēpumains. Lai gan tomēr cilvēka fantāzija ir diezgan elementāra. Jāizdomā līdzeklis, kā varētu aizmest nāvi tālumā. Lodes, ampulas, bultas, gāzes veidā - vienkārši aizmest, aizgādāt līdz ienaidniekam, lai viņš nomirst un tu paliec dzīvs. Un tāpēc, ka viņš būs miris, tu uzreiz jutīsies labāk.