KF aģents

Elza jutās nogurusi no šo nāves velvju apmēru neticamības. Acīmredzot uz planētas bija sakrājies pietiekami daudz ieroču, lai  visus varētu iznīcināt reizes trīs. Bet zinātnieki turpināja izgudrot jaunus slepkavības līdzekļus; rūpnīcas turpināja tos ražot, bet noskūti pusaudži, pārbaudīja un izpētīja tos iedarbībā, bet gudri politiķi aprēķināja spēku līdzsvaru, pārliecībā, ka tikai nāves instrumentu palielināšana un pilnveidošana var saglabāt viņu varu pār citiem cilvēciņiem, par kuriem daudz vieglāk runāt pielietojot nodaļu, vadu, pulku un militāro apgabalu terminoloģiju.

Un tad Elza izdzirdēja šalkoņu. No kaut kurienes priekšā atskanēja šalkoņa. Elza sajuta, ka viņai seko.

Viņas jūtas bija tik saspringtas, ka viņa uztvēra bailes un modrību un saprata, ka šī tikšanās nebija nejauša. Ka šeit ir acis - nē, ne sikspārņu, žurku, vai kādu citu pazemes ļauno garu acis - bailēs bija apziņa. Intelekts.

Elza sastinga. Arī tas, kurš viņai sekoja, sastinga. Bija vajadzīga kaut kāda kustība, troksnis, izsauciens, lai nekustīgums izlauztos kustībā. Un Elza strauji pagrieza laternu pret to, kas viņai sekoja. Stars apžilbināja amļaku. Atspoguļojās dziļās bezprāta acīs. Vājās rokas noraustījās, lai aizsegtu acis. Amļaks kautrīgi un klusi atkāpās, pirms saprata, ka var aizbēgt... Viņa soļi mīksti un klusi aizdipināja pa koridoru.

Elza gāja uzmanīgi, aizturējusi elpu. Viņi ir tuvu. Viņi skatās uz viņu un gaida, ko viņa darīs. Elza pagrieza laternas staru, un tas apgaismoja dziļu nišu sienā. Pat neredzot amļakus, to klātbūtni varēja nojaust pēc smakas – asas muskusa smakas. Viņi bija saspiedušies šajā nišā, viņi nevarēja atkāpties tālāk. Viņi bija vairāki – droši vien liela ģimene. Priekšā bija tēviņš, kurš pirmais ieraudzīja Elzu. Viņš mēģināja ar sevi aizsegt pārējos un ņirdza zobus kā dzīvnieks, taču atņirgums neizdevās - amļakam bija pārāk cilvēciska mute, pārāk mazi un līdzeni zobi.

Aiz viņa muguras pārējie - desmit, piecpadsmit - nevar saprast, tā sajukušas viņu kājas un rokas. Skats bija dīvains un diezgan nepatīkams. Un Elza pat saprata, kāpēc. Viņi uzvedās kā dzīvnieki un patiesībā arī bija dzīvnieki. Ārēji līdzīgi cilvēkiem. Bez apmatojuma, kaili zilgani ķermeņi, gari sapinkājušies mati, cilvēciskas sejas. Bet acis - mirušas, bezjēdzīgas, teļa acis.

Mātītes spieda sev klāt bērnus, vecākie bērni šausmās lūkojās ārā no roku un kāju sapinuma.

-Ak Dievs, - Elza pie sevis negaidīti sacīja. - Nu, re cik tālu esat sevi noveduši!

Atbildot uz to, bija čaukstināšana, kustības, bērna pīkstēšana. Vīrietis mēģināja norēkties – sanāca sēkšana. Pēc tam klakšķināšana: a-mļak-a-mļak, a-mļak...

 Ieraudājās mazulis. Tikai tad Elza saprata, ka daži amļaki ir asinīs. Un bērnam, kurš raud, ir asinis uz krūtīm un rokas. Elza nezināja, ka Prugs ir sašāvis bērnu. Viņa nolēma, ka amļakiem ir uzbrukuši vilki.

– Un jūs arī vēl karojat? - Elza pārsteigta jautāja. - Kas te gan notiek?..

Viņa nedaudz pagrieza laternas staru uz augšu, lai tas neapžilbinātu lamļakus, tad paspēra vēl vienu soli uz priekšu, pacēla roku, it kā apturot pretimnākošo tēviņa kustību, un notupās. Viņa papleta rokas.

- Redziet, - viņa klusi un laipni sacīja, - redziet, man nav nekā. Es tikai gribu palīdzēt...nevis jums, stulbie, bet šim te bērnam, jo ​​viņš jums nomirs, ja es nepalīdzēšu, saprotiet, viņš nomirs, un viss...

Trīcēšana norima. Amļaki uzmanīgi klausījās viņā.

Turpinot runāt, Elza izņēma pirmās palīdzības paciņu, izvilka plāksteri, kolodija smidzinātāju, dezinfekcijas līdzekli.

- Galvenais, lai jūs man netraucējiet, - viņa teica.

Viņa atradās desmit soļu attālumā, un tagad vajadzēja gādāt, lai viņi nenobītos, kad viņa tuvosies. Viņa kādu laiku turpināja runāt, mēģinot ielikt savā tonī pārliecību par tiesībām tuvoties viņiem un palīdzēt. Un, nepārtraucot runāt, lēnām piecēlās un gāja.

Tas bija viskritiskākais brīdis. Elza zināja, ka jābūt gatavai, ja viņi visi uzbruks, bet tajā pašā laikā nevarēja par to domāt, jo amļaki, visticamāk, bija intuitīvi un viņas bailes nekavējoties pāries pie viņiem. Viņai bija jādomā tikai par to, kā varētu palīdzēt.

Tēviņš veica neveiklu un piesardzīgu kustību uz sāniem, palaižot Elzu garām. Viņa noliecās pār bērnu. Un tad pamanīja, ka arī māte ir ievainota. Mazulis un māte skatījās uz viņu ar mazu, vāju dzīvnieciņu lūdzošajām acīm.