KF aģents

Viņš uzkāpa pa līkumotajām kāpnēm augšā. No apaļās zāles bija durvis, kas veda uz telpām, kurās gulēja astronauti.

Olsens neizpratnē apstājās. Tad klusi ierunājās:

- Ikviens, kas ir nomodā, atvainojiet?

Gandrīz uzreiz atvērās divas durvis, it kā istabu iemītnieki būtu gaidījuši viņa vizīti.

- Kas ir? - jautāja jaunais kosmonauts, ģērbies tā, it kā viņš nemaz nebūtu devies gulēt. - Ir jaunumi?

- Kuģis "Vacius" ir iznācis uz sakariem, - Olsens sacīja, ļoti atvieglots, jo bija rīkojies pareizi, ierodoties, - viņu gaidīja.

- "Vacius"? Tur ir komanda no Krionas, - sacīja Saliandri, kurš bija iznācis pa trešajām durvīm.

- Un kad "Vacius" būs šeit? Mums būtu labāk pāriet uz tā.

- Es vēl neko nezinu, - sacīja Olsens. - Goda vārds.

- Tad kāpēc mēs stāvam šeit? - teica pirmais inženieris. - Nāciet pie mums.

Olsens ienāca istabā. Izrādījās, ka tur sēdēja vēl pieci cilvēki. Neskatoties uz nogurumu un to, ka visu dienu bijuši aizņemti kosmodromā, cenšoties salabot raidstaciju, apkalpe, kas bija pazaudējusi kuģi, negribēja gulēt.

– Kur atrodas "Brāzma" jau zināms? - jautāja otrais palīgs.

- To uzzināsim rīt, - sacīja Olsens. – Rīt VaraijU no rīta sāks pratināt aizturētos. Viņš ir gudrs cilvēks, un viņam ir pilnīgs valdības atbalsts.

Šajā brīdī atskanēja dobjš būkšķis, tā ka nodrebēja māja un nošķindēja glāzes uz galda.

Ko tādu Olsens jau bija piedzīvojis - kad bija zemestrīce. Bet viņš zināja, ka vietējās mājas ir piemērotas šādiem gadījumiem. Ielejā, ziemeļos, viņam bija jāapmeklē pilsēta pēc spēcīgas zemestrīces. Dažas ķirbju mājas gulēja uz sāniem, bet neviena māja nebija sabrukusi.

Saliandri piegāja pie loga.

- Tas bija ļoti tuvu, - viņš teica. Viņš izliecās, mēģinot saskatīt, no kurienes cēlies troksnis. Tad viņš pagriezās un teica: - Es domāju, ka tur ir ugunsgrēks. Uguns. Pavisam netālu. Paskatieties.

Olsens pieskrēja pie loga. Dega viņa māja. Māja izskatījās dīvaini, kā ola, no kuras izšķīlies cālis, kas izknābies cauri čaumalas augšdaļai. Un no plašās atveres gāzās biezi dūmi un izlauzās liesmas.

* * *

Jeļena Kazimirovna, par laimi, gandrīz nebija cietusi. Kad Olsens aizgāja, viņu pārņēma nemiers: kā viņam vienatnē naksnīgajā ielā klājas? Pie viņa izklaidības. Viņai šķita, ka Nils apmaldījies un viņam uzbrukuši laupītāji ... Un Jeļena Kazimirovna, uzmetusi apmetni, izmetās ārā no mājas, izskrēja uz ielas un devās uz māju apmeklētājiem. "Pajautāšu sargam apakšējā stāvā, vai viņš atnāca," viņa sevi pārliecināja, "un tūlīt atgriezīšos." Tas, ka viņa pati naktī izgājusi ārā, viņu nesatrauca. Daudzajos kopdzīves gados viņa pieradusi, ka ar viņu nekas nenotiek – visas nepatikšanas un pārsteigumi notika ar Nilu.

Viņa atradās piecdesmit soļu attālumā no mājas, kad atskanēja sprādziens.

Ar gaisa viļņa sitienu Jeļena Kazimirovna tika uzmesta uz ietves, un, tā kā kritiens bija negaidīts un sāpīgs, Jeļena Kazimirovna nesaprata, kas noticis - viņai šķita, ka uzbrukuši bandīti, tāpat kā tam nelaimīgajam arheologam, un iesituši viņai pa galvu. Tāpēc krītot, viņa aizsedza galvu ar rokām, izvairoties no nākamā sitiena.

Nekas nenotika. Dārdiens apklusa, un tad viņa sadzirdēja aiz muguras sprakšķošu skaņu, kas pieauga spēkā, it kā kāds strauji lauztu mazas nūjiņas — tūkstošiem nūjiņu.

Jeļena Kazimirovna apsēdās un atskatījās. Dega viņas māja.

Mājas augšdaļa bija kaut kur pazudusi, un no olas līda dūmu mākoņi, kuros kā velni lēkāja liesmu mēles.

- Ak Dievs! - viņa skaļi teica. – Kāda laime, ka Nils aizgāja pie pilotiem.

Viņa piecēlās un paberzēja savu sasisto ceļgalu. Kaimiņmājās logi vaļā, ārā izliekušās miegainas galvas. Māja nodega ātri, tā bija veca, ķirbja koka konstrukcijas bija izžuvušas. Ģipša gabaliņi krita nost un nokrita uz bruģa, un likās, ka milzu ola acu priekšā sadrūp.

Jeļena Kazimirovna negāja atpakaļ uz māju, bet steidzās tālāk, pie pilotiem - ko viņai vienai darīt tajā ugunsgrēkā? Un pēc dažiem soļiem satika savu vīru un pilotus, kuri skrēja viņai pretī.

- Ļena! — Olsens no tālienes iekliedzās. - Tu paspēji! Paldies…

Viņš ieraudājās un apskāva viņu, bet piloti skrēja tālāk, gribēja dzēst uguni, bet tas bija neiedomājami, un pat ugunsdzēsēji, kuru rati ieradās diezgan ātri, neko nevarēja uzsākt. Ugunsdzēsēji nogaidīja, kamēr māja nodegs, lai pārlietu ar ūdeni gruzdošo baļķu un apmetuma kaudzi.

Drīz vien ieradās arī dažādas pilsētas amatpersonas. Notikums bija tik neparasts, ka nācās pārkāpt etiķeti. Viņa majestāte karaspēka komandieris ieradās oficieru grupas pavadībā. Komandieris bija satraukts un pat dusmīgs. Pēdējās dienās viņš bija zaudējis autoritāti, jo kuģa nolaupīšana izdarīta ar viņam padotās kaujas mašīnas palīdzību, un joprojām nevarēja atrast transportlīdzekļa apkalpi, kura bija iekritusi kā ūdenī. Viņš pavēlēja arestēt visus militāro transportlīdzekļu parka vadītājus, taču tas, protams, nelīdzēja, lai gan spīdzināšanas laikā - un spīdzināšana joprojām bija parasta Pe-U pratināšanas metode - viņi bija gatavi atzīties par jebko.