KF aģents

Atgriezies no neveiksmīgām arheologu medībām, Prugs bija pārsteigts, ka spējis piebraukt līdz pašai 'Brāzmas" rampai un neviens to nepamanīja. Tāpēc uz tumšo laiku viņš lika DrokU ieslēgt prožektorus un pelengatorus un piesēdināja pie vadības pults VoseņU - uz visu nakti. Un blakus kādu niknāku karotāju, lai neļauj VoseņU aizmigt.

Pats BrendijU mantinieks tobrīd ieturējās DrokU sabiedrībā, un viņa garastāvoklis krietni uzlabojās. Viņu mīlīgi vilka uz miegu, un viņš būtu devis brīvu vaļu šai cildenajai vēlmei, ja vien vēl nebūtu atlikušas dažas darīšanas.

Nobīdījis malā bļodas un kvēpināmo trauku, Prugs noliecās pār arheoloģisko izrakumu karti, lai noteiktu rītdienas uzdevumus. Šajā brīdī viņam piezvanīja VoseņU.

- Vadoni, - viņš teica, - mēs redzam mašīnu, kas lēnām brauc uz kuģa pusi.

– Tālu? - Prugs jautāja.

- Pašlaik viņi atrodas apmēram tūkstoš soļu attālumā. Viņi nebrauc taisni, bet pa mežu, cenšoties neizbraukt klajumos.

- No kuras puses viņi brauc?

— No tās pašas, no kuras atbraucāt jūs, vadoni.

- Viss pareizi. - Prugs pasmaidīja, un smaids nogrima viņa resnajos vaigos. Viņi domā vienkārši. Viņu rīcība ir parasta. Labi, ka ļāvām aizbēgt tam vājprātīgajam. Viņš pateica, ka mēs esam mežonīgi cilvēki, pavisam mežonīgi, gandrīz kā zvēri. Ka mēs nemākam vadīt kuģi. Mēs nezinām, kā skatīties no kuģa ārpusē. Viņi nāks un saņems mūs aizmigušus. Kādi varoņi! Tūlīt izslēdz gaismu! Lai ir tumšs! Atver durvis, noņem sargus ...

Prugs sajūsmā pat sasita plaukstas. DrokU piekrītoši pamāja ar galvu.

- Jums ir taisnība, vadoni, - viņš teica. - Taču pastāv kādas briesmas.

- Runā.

- Bet, ja nu viņi paņems gigantu ieročus?

- Arī to esmu paredzējis, - sacīja Prugs. - Tāpēc jau liku nodzēst lampas. Kad ienaidnieks redz, ka cietoksnis ir gatavs kaujai, viņš gatavojas to ieņemt un uzstāda katapultas. Kad ienaidnieks redz, ka cietoksnis guļ un tā aizstāvji ir muļķi, viņš drosmīgi nāk iekšā. Tumšā koridorā gigantu ieroči nelīdzēs.

* * *

No tālienes Timofejs redzēja virs kuģa blāzmu.

- Slikti, - viņš teica. – Viņi mūs gaida.

- Lai gaida, - sacīja Fotijs van Kuns. - Mēs pagaidīsim, kamēr viņi aizies gulēt. Mežs pienāk līdz pašam kuģim. Aizrāpsimies līdz lūkai un ielauzīsimies iekšā.

Levins klusēja.

- Mēs esam tikai trīs, - sacīja Timofejs Brauns.

- Mēs atbrīvosim gūstekņus, - spītīgi iebilda Fotijs van Kuns.

Visurgājējs aizrāpoja līdz mežmalai. Timofejs samazināja ātrumu līdz minimumam. Un šajā brīdī nodzisa gaisma. Kuģis, kuru iepriekš iezīmēja tikai gaismu ķēde, pēkšņi kļuva redzams - virs kokiem melnēja lēcas augšējās kontūras.

Timofejs strauji nobremzēja.

- Redzi, - teica Fotijs van Kuns, neslēpdams savu sarkasmu. Mežoņi aizgāja gulēt.

- Palieciet šeit, - sacīja Timofejs, ātri atverot lūku un izlecot ārā. Pieliecies, viņš aizskrēja uz krūmu malu un apstājās, lūkodamies tumsā. Viņš to paveica laikā.

Viņa acis jau bija pieradušas pie tumsas, un Timofejs ievēroja, kā aizvirzoties uz sāniem, atveras, galvenā lūka, kā, it kā aicinot viesus, izripo, izvēršas, sudrabainā rampa. Caur lūkas atvērumu pazibēja kāda ēna un pazuda.

Kuģis klusēja. Tas gaidīja viesus.

Timofejs Brauns atgriezās visurgājējā. Viņš aizcirta lūku. Fotijs van Kuns gaidoši paskatījās uz viņu.

- Mūs gaida, - sacīja Brauns. - Slazds ir sagatavots. Varam ienākt.

– Kā viņi var zināt? - Van Kuns bija sašutis.

- Viņiem ir lokatori, - Levins atbildēja. – Tas taču loģiski.

Jūs viņus neesat redzējuši! - Fotijs van Kuns nervozi iesmējās. - Tie ir gorillas. Viņi nezina, kā tos ieslēgt. Viņi ir basām kājām!

— Prožektori bija ieslēgti, — Levins klusi sacīja. - Prožektori tika izslēgti.

- Viņi atvēra lūku un nolaida rampu, - piebilda Timofejs.

- Domāju, ka mums pienācis laiks atgriezties, - sacīja Levins.

- Nekad dzīvē! — Fotijs iekliedzās. - Es palikšu. Iešu iekšā viens pats! Dodiet man ieroci.

Timotejs sēdēja, nolicis rokas uz vadības ierīcēm.

- Tas ir karš, - viņš teica, it kā nedzirdētu Fotija kliedzienus. - Karam nepieciešami ieroči.

- Mums nav ieroču, - sacīja Levins.

- Mums ir ieroči, - Timofejs iebilda. - Apakšzemē. Mums vienkārši neienāca prātā, ka ar tiem kādreiz atkal vajadzēs nogalināt.

- Vismaz tie nedrīkst nonākt viņu rokās, - sacīja Levins.

— Un mēs visu tā arī atstāsim? — Fotijs jautāja, jau padodoties.

- Neko mēs neatstāsim, - sacīja Brauns. - Bet tagad atgriezīsimies pilsētā.

* * *

Prugs vēroja, kā visurgājēja zaļais punkts lokatora ekrānā, vairākas minūtes pastāvējis kuģa tuvumā, lēnām aizrāpoja tālumā.

- Saprata, - viņš vīlies teica. - Nevajadzēja gaismu izslēgt uzreiz. Izsauc KraijU.

DrokU ieslēdza sakarus.

- Neguli, KraijU? - viņš jautāja.

- Esmu nomodā, - sacīja tāla balss.

Šie cilvēki ar mašīnu tagad atgriežas pilsētā. Tu viņus dzirdēsi. Viņi brauc lēni. Tev ir jānoskatās, kur viņi paslēpjas. Saprati?

- Sapratu.

-Bet tagad gulēt,  sacīja Prugs BrendijU. - Visiem gulēt, izņemot tevi, VoseņU. Un aizver kuģa ieeju. Ja kāds no viņiem palicis blakus, es negribētu, lai viņš tiek iekšā. Rīt ir liela diena.

Stundu vēlāk KraijU ziņoja kuģim, ka ir izsekojis, kā arheologu mašīna paslēpusies lielā melnā caurumā.