KF aģents

Varbūt tas ir pat labi, ka arī māte ievainota. Vispirms varēs viņai pierādīt, ka var būt noderīga. Elza pacēla anestēzijas smidzinātāju, un viegls emulsijas mākonis vēsi pieskārās pāršķeltajam mātītes vaigam. Tā atlēca, iepīkstējās bērni. tēviņš draudīgi pavirzījās uz Elzu. Bet tad emulsija deva efektu. Mātīte sastinga, nedaudz pacēla brīvo roku, pieskārās vaigam. Tas bija saspringts, lēns, bet saprotams domu process. Viņi tomēr nav pārvērtušies gluži par zvēriem. Sieviete pēkšņi pastiepa Elzai raudošo mazuli.

…Elza jau rūpējās par savu trešo pacientu, kad izdzirdēja soļus gaitenī.

Tos izdzirdēja arī amļaki. Nobijās, sāka šņākt, atkal saspiedās kopā.

Elza pēc soļiem pazina Timofeju un pat saprata, cik viņš ir noguris un satraukts.

- Tim, - viņa klusi pasauca, zinot, ka skaņas alā aizskan tālu. - Nesteidzies. Nebiedē viņus. Tuvojies lēnām un tad apstājies desmit soļu attālumā no manis. Saprati?

- Sapratu, - sacīja Brauns.

* * *

Nils Olsens, uzzinājis, ka kuģis "Vacius" tuvojas sistēmai, nolēma pamodināt VaraijU, saprotot, kādu atvieglojumu šī ziņa tam sagādās.

Tālrunis ilgi atskaņoja zvana melodiju, Olsens jau grasījās nolikt klausuli, kad beidzot kāds miegains un dusmīgs pienāca klāt un teica, ka sardzes priekšnieks ir aizmidzis.

– Es ļoti lūdzu izņēmuma kārtā pamodināt sardzes priekšnieku. Informējiet viņu, ka viņu patraucēt uzdrošinājies Galaktikas centra konsuls.

- Man ļoti žēl, - skanēja atbilde, - bet sardzes priekšnieks lika viņu nemodināt, pat ja būtu zemestrīce, - atbildēja miegaina balss.

- Tad pasakiet viņam, tiklīdz viņš pamostas, ka Galaktikas centra konsuls ziņo, ka sistēmai tuvojas kuģis "Vacius" un ka es ar to esmu uzņēmis sakarus.

Runātājs nolika klausuli neatbildējis.

Konsuls atgriezās sakaru telpā, kur Jeļena Kazimirovna sarunājās ar kuģa radio operatoru, lai nepazaudētu uzņemto frekvenci. Protams, to labāk izdarītu instrumenti, bet pamēģini šo patiesību paziņot īstam radistam – viņš uzskatīs sevi par dziļi aizvainotu. Cilvēkiem, kuru darbs ir piesātināts ar automatizāciju, patīk uzsvērt šīs automatizācijas neuzticamību, lai gan viņi paši nepiekritīs strādāt bez šīs automatizācijas.

— Ko jūs nolēmāt, konsul? - "Vaciusa" kapteinis bija uz līnijas.

- Es mēģināju sazināties ar sardzes priekšnieku, - atbildēja Olsens, - bet viņš guļ. Šeit pamodināt nedrīkst. Es jau tāpat pārkāpu etiķeti.

- Etiķeti?

- Etiķetes ievērošana un ārkārtēja efektivitāte - īpašība, kas pazīstama visā Galaktikā un ir klanu lepnums.

- Modiniet, ko vēlaties. Runa taču ir par cilvēkiem.

- Protams, es jums piekrītu, - sacīja konsuls. - Tomēr pastāv vietējie noteikumi…

- Kur pazudusi "Brāzma"?

– Visticamāk, uz mūsu pašu sistēmas planētas Ar-A. Šim nosaukumam jābūt atlantā. Tomēr tas ir tikai pieņēmums.

– Ir kāds veids, kā to noskaidrot?

- Rīt apsardzes priekšnieks nopratinās aizdomās turamos.

- Tātad, sakari jāatliek līdz rītam? Līdz kuram laikam?

- Vai pusdienlaiks pēc vietējā laika jums būs piemērots?

- Man būs piemērots jebkurš diennakts laiks, jo esmu ceļā uz nelaimē nonākuša kuģa glābšanu. Varat droši mani pamodināt, pat ja es gulētu.

-  Jūsu ironija tika novērtēta, - drūmi sacīja Jeļena Kazimirovna, lai gan konsula klātbūtnē operatoram nevajadzētu iejaukties sarunā. Bet Jeļena Kazimirovna sargāja lētticīgā un dažreiz naivā Olsena reputāciju un necieta, ja kāds grasās viņu aizvainot.

- Līdz saziņai, - sacīja Olsens. - Ceru, ka uz borta jums viss kārtībā?

- Esam izsēdinājuši pasažierus. Viņi mūs gaida uz desanta kutera. Tur var nebūt komfortabli, bet noteikti droši. Līdz saziņai.

Iznācis no sakaru punkta, Nils teica sievai:

- Kiska, es aiziešu pie astronautiem. Viņi noteikti ļoti uztraucas.

- Tu taču vari viņiem piezvanīt. Tagad ir dziļa nakts.

- Bet viņi ar prieku pamodīsies, - sacīja Olsens.

Viņš bija satraukts un apsēsts ar slāpēm darboties.

- Neiesaku, - sacīja Jeļena Kazimirovna.

- Bet tas taču tepat blakus - sacīja konsuls. - Burtiski pāris soļi.

- Tad uzvelc jaku, tagad no kalniem pūš. Premjera sieva man teica, ka šis vējš izraisa briesmīgas saaukstēšanās epidēmijas.

- Tās ir pasakas, kaķenīt, - sacīja Olsens.

Bet, lai nesatrauktu Jeļenu Kazimirovnu, jaku viņš uzvilka.

Viņš izgāja ārā. Viņš kosmonautus bija izvietojis parastā mājā, ko konsulāts speciāli šādiem gadījumiem izpirka, lai nemocītu apmeklētājus ar prestižo, bet dzīvei neērto jauno viesnīcu. Māja atradās tajā pašā kvartālā, apmēram divsimt metru attālumā no konsulāta.

Iela bija pilnīgi tukša. Tālumā dārdēja rati. Atskanēja zvaniņu džinkstēšana - no lielveikala kaimiņu ielā atbaidīja zagļus sargs.

Olsens gāja, skatīdamies zem kājām, lai neiekāptu peļķē vai samazgās, kas dažkārt joprojām tika izgāztas pa logiem tieši uz ielas, lai gan par to bija jāmaksā liels naudas sods.

lūk arī viesu nams. Virs ieejas zvaigznīte -  Galaktikas Centra simbols. Olsens atmeta galvu — vienā no trīsstūrveida logiem dega gaisma. Viņš pagrūda durvis. Konsula nolīgtais apsargs mierīgi gulēja, sēdēdams uz grīdas un atspiedies pret sienu.