KF aģents

* * *

Kosmosa flotes kuģis "Vacius", mainīja kursu un devās uz planētu Pe-U.

 Sakaru ar planētu joprojām nebija, taču "Vaciusa" kapteinis zināja, ka pēc dienas vai divām viņi nonāks planetāro sakaru zonā. Un tāda stacija atradās Galaktikas centra konsulātā. Un, ja konsulāts ir neskarts, viņi saņems nepieciešamo informāciju.

* * *

Elza vēroja, kā visurgājējs aizripo pāri pakalnam un pazūd starp ēku skeletiem. Pat tad, kad tas pilnībā pazuda un kļuva ļoti kluss, viņa turpināja stāvēt pie ieejas pazemē un skatīties tajā virzienā.

Viņai nekad agrāk šeit nebija nācies palikt vienai. Pavisam vienai. Nē, gadījās, protams, ka viņa palika viena stacijā, ja dežurēja virtuvē vai sakrājās daudz kantora darbu. Bet tas bija savādāk. Viņa bija mājās. Viņa varēja aizvērt durvis aiz sevis un, ja nepieciešams, sazināties ar Timofeju. Bet te tik muļķīgi sanāca: visi bija ģērbušies mājas apģērbos, nevienam nebija rāciju - rokassprādzes bija smagas, katra divsimt gramu - kurš tad tādu nēsās mājās? Un, kad bēga no stacijas, par tām vienkārši aizmirsa. Nebija laika padomāt...

Kad visurgājējs aizbrauca tālu prom, sagrautās pilsētas pasaule, cilvēku iebrukuma nobiedēta, pamazām sāka atdzīvoties, it kā negribētu pamanīt, ka Elza atstāta šeit.

Pa lietus un vēja sadangāto bruģi, kur starp plāksnēm izlauzās zāle, rindā aizskrēja pelēki zvēriņi - vesela ģimene, mazi un vēl mazāki, no sienas drupām slinki cēlās augšā sikspārņi, tuvojās viņu laiks - krēsla, viņi klusi riņķoja pār Elzu, it kā iesildoties pēc dienas snaudas. Uz sabrukušā akmens torņa parādījās vilka siluets, un Elza nodrebēja, atkāpjoties tuneļa ieejas ēnā.

Taču šīs īsās izbailes, kaut arī ātri pārgāja, Elzā radīja modrību, atziņu, ka nav neviena, kas viņu aizsargātu un ka viņai jākļūst tikpat uzmanīgai un klusai savās kustībās kā pārējiem pilsētas iedzīvotājiem.

Visprātīgākais bija ķerties pie lietas – līdz arheologu pārnākšanai pagatavot vakariņas un aizmirst, ka viņi devušies pie ienaidniekiem. Ienaidniekiem, kas nozīmēja, ka ir cilvēki, kas var pārspēt vismīļo un nervozo Fotiju van Kunu, kuriem vajag kaut kādus arsenālus vai dārgumus... Var pavadīt visu savu dzīvi izrakumos, atvērt daudzus apbedījumus vai atrakt vairākas mirušas pilsētas, bet tāpēc neapzināties, ka šiem objektiem var būt kāda cita vērtība, kas nav zinātniska. Pat redzot tos muzejā, zem stikla, maigi apgaismotus, uz samta, atceries tikai to reibinošo veiksmes sajūtu, kas pārņem, ja pēkšņi kā brīnuma solījums, starp akmens vai metāla gabaliem, parādās amforas kakls vai stikla trauks...

Arheoloģija, pēc iziešanas kosmosā, neizbēgami izmainījās. Ja uz Zemes tās objekts bija antīkā pasaule, nu, galējā gadījumā, viduslaiki, tad kosmoarheologiem nācās saskarties ar citādiem izrakumiem. Viņi izraka ne tikai senlietas uz apdzīvotām planētām, lai gan tas palika kā galvenais darbs, bet arī civilizāciju pēdas, kas bija sasniegušas pietiekami augstus tehnoloģiskās attīstības līmeni, to valstu galvaspilsētas, kuras gājušas bojā karos, kad masu kapos tika atrasti ložmetēji. Vēl pārsteidzošāk bija atklāt nožēlojamās un majestātiskās muzeja paliekas, kurās reiz citi arheologi pirms gadsimtiem atnesa, rūpīgi restaurēja un zem stikla uz samta maigā apgaismojumā izstādīja savas senās pasaules dārgumus.

Arheoloģija, lai arī ar zināmu kavēšanos, ieguva tehnoloģijas un instrumentus, kas ļāva paātrināt meklēšanu un izrakumu datēšanas procesu. Pat nelielai ekspedīcijai bija koka, metāla, kaula un akmens lokatori ar iespiešanās spēku līdz pat trīsdesmit metriem. Ekspedīcijā bija arī divi arheoroboti - mašīnas, kas pieradušas strādāt ne tikai ar lāpstu, bet arī ar otu, kuru ekstremitātes nesabojātu pat spalvu un kuru varēja paslēpt plašās vēdera konservācijas laboratorijas. Šiem robotiem nebija cenas. Viens no tiem, Hermess, bija pārbaudīts, uzticams, bet vecs un slinks, bet otrs - Ksilofāts, mūsdienu tehnoloģiju brīnums, - šausmīgi kaprīzs. Elza nezināja, ka Hermess gulēja sadragāts un salauzts ar akmeņiem, kurus viņam meta kalnieši, bet moderno tehnoloģiju brīnums gulēja zem klints izžuvuša strauta gultnē.

Debesis, kas Elzai sākumā šķita tik skaistas, pamazām satumsa un zaudēja saulrieta krāsas. Drupas uzpūta mitru vēsumu. Elza domās brauca kopā ar savu vīru. Tagad viņi jau atrodas stacijā. Viņi ir uzmanīgi, viņiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, viņiem ir tikai viens ierocis. Ko viņi darīs - uzbruks kuģim? Bet ja nu viņi tiek pamanīti un nošauti? Šī doma bija negaidīta, un viņai pašai tā izklausījās pat mežonīga.

Elza nodrebēja un atvairījās no sikspārņa, kas aizlidoja tik tuvu, ka vējā sakustējās galvas mati. Pilsētā varēja slēpties nezināmi radījumi - arheologi gandrīz nekad neizgāja tumsā un maz zināja par nakts planētu. Elza nolēma atgriezties alā, iedegt laternu, tur tomēr ir sienas, mierīgāk.