KF aģents

Atceļā Prugs lika apstāties pie vecajiem izrakumiem. Viņš zināja par tiem no fotogrāfijām un plāniem, kas bija paņemti no Fotija van Kuna. Reiz šeit pazemes noliktavās trāpīja bumba, un iebruka griesti. Arheologi bija atvēruši pazemi. Arheologiem bija daudz interesanta, bet tas, kas interesēja Prugu, izrādījās ļoti nožēlojamā stāvoklī. Sadragātajās kastēs, kas sakusušas metāla lietņos, bija šāviņi, no zemes līda sarūsējuši saliekti lielgabalu stobri, bezveidīgi metāla gabali kādreizējās kaujas mašīnas.

Pruga dusmas nomainīja nogurums. Kad Fotijs van Kuns viņam teica, ka ieroči no Ar-A arsenāla ir nederīgi, Prugs šos vārdus attiecināja uz arheologa viltību. Tagad viņš pārliecinājās, ka arheologam bijusi taisnība.

- Bet tas neko nenozīmē, - viņš teica, ar zeltītās kurpes purngalu pasperdams greizo, sarūsējušo stobru.

- Atvainojiet, kungs? - VoseņU viņu nesaprata.

- Te ir slikt ieroči. Labie ieroči ir citur.

Prugs norādīja uz mirušo pilsētu.

- Mēs atgriezīsimies? - VoseņU jautāja.

- Karotāji! — iesaucās Prugs, kuram patika visiem darīt zināmu, ka ievēro senās paražas. Rīt mēs atradīsim lielas bagātības. Bet šodien šajā mājā varat paņemt visu, kas jums patīk.

Un ar plašu žestu viņš novirzīja uzmundrinātos karotājus uz arheologu kupolu.

* * *

Kas viņiem te vajadzīgs? - vaicāja Levins, stāvēdams pie alas ieejas un vērodams, kā smalks lietus smidzina pa nelīdzenām plāksnēm un bruģi. - Kāpēc atlēca?

- Viņi tic Ar-A arsenāliem, - sacīja Fotijs van Kuns.

Elza viņiem atnesa katram pa gabalam sacepuma.

- Es pareizi izdarīju, ka paņēmu pīrāgu, - viņa teica. - Vismaz paēdiet kā cilvēki. Tu saki, ka viņi ir mežoņi?

- Relatīvi, - sacīja Fotijs van Kuns. - Viņi uzvedas kā barbari. Bet ziniet, es tur, uz Pe-U atradu zaldātiņus. Tikai baidos, ka viņi tos pazaudēs.

- Ak zaldātiņus! - Levins saprotoši atbildēja.

- Nu ko mēs stāvam! - Fotijs pēkšņi eksplodēja. - Es atkārtoju: viņi ir barbari! Viņi ir spējīgi uz visu!

Neskatoties uz to, ka bija atradies kalniešu gūstā, brīvībā pavadītajās stundās viņš it kā aizmirsa par savām šausmām un pazemojumu. Tagad viņš dega vēlmē nekavējoties atriebties Prugam.

- Un ko tad ti iesaki? - Timofejs Brauns jautāja.

Viņš rūpīgi pabeidza pīrāga gabalu, savāca plaukstā drupatas un iebēra tās mutē.

- Es? – Van Kuns jau zināja, ko vajag darīt. Mēs tagad brauksim uz kuģi. Tiklīdz kļūst tumšs, mēs to paņemsim uzbrukumā. Novāksim sargus un atbrīvosim savējos. Tas ir tik pašsaprotami!

- Kuģis atrodas atklātā laukā, - sacīja Brauns. - Ir tikai viena ieeja. visi laupītāji ir apbruņoti.

- Un kas? Stāvēt un gaidīt? Jā? Stāvēt un gaidīt? Un viņi tur mūsējos sit! Tev vienalga? - Van Kuns satrakojās.

- Nomierinies, Fotij, - sacīja Elza. - tu taču zini, cik gudrs ir Timofejs. Viņš noteikti kaut ko izdomās.

Bet Brauns neko nevarēja izdomāt. Tikai to, ka ir muļķīgi sēdēt. Bet, iespējams, vispirms mums jāatgriežas bāzē, jāpārbauda, ​​​​vai viņi to jau atstājuši, un pēc tam jāsavāc viss nepieciešamais. Viņi stedzās tik ātri, ka daudz ko aizmirsa.

- Nu tad brauksim, - sacīja Timofejs. - izbrauc visurgājēju un brauksim.

- Varbūt Elzai būs labāk palikt šeit, - sacīja Timofejs. - Un vienam no mums.

- Es labāk dotos jums līdzi, - sacīja Elza.

- Nē, mīļā. - Brauns bija stingrs, un Elza pamāja. Viņa bija pieradusi viņam paklausīt, jo piederēja pie tām laimīgajām sievietēm, kura jau divpadsmit gadus bija pārliecināta, ka viņas vīrs ir vissaprātīgākais un nopietnākais cilvēks visā Galaktikā. Ja tas tā arī nebūtu, tad neviens nevarētu Elzu izsist no šīs pārliecības.

- Kurš paliks kopā ar Elzu?

Viņš paskatījās uz Levinu. Mazais birmietis noraidoši papurināja ar galvu.

- Es nevēlos palikt, - viņš teica.

Levins zināja, ka Brauns ir gudrs un saprātīgs. Bet atšķirībā no Elzas viņš varēja apšaubīt viņa lēmumu galīgumu.