KF aģents

Brauns gribēja pateikt, ka viņš ir stiprāks par Levinu, ka viņam labāk padodas rīkoties ar ieročiem un vadīt mašīnu. Taču šie argumenti bija nosacīti un nepārliecinoši. Brauns vienkārši nespēja iedomāties, kā viņš paliks šeit un bezdarbībā gaidīs. Viņš baidījās pamest Elzu. Bet daudz bīstamāk bija ņemt līdzi. Viņi jau zināja, ka ar Prugu un viņa pavadoņiem dzīvo pēc dažādiem likumiem. Tik dažādiem, ka nav pat jēgas meklēt savstarpēju sapratni. Pasaulē bez kariem, saprāta likumu pasaulē Prugs bija izaicinājums ne tikai Galaktikas sabiedrībai kopumā, bet arī katra ar viņu sastaptā cilvēka morālajam kompleksam. Viena lieta ir Galaktiskais centrs. Viņam bija jātiek galā ar radījumiem un situācijām, kas bija daudz dramatiskākas un bīstamākas nekā saskarsme ar Prugu – īsi sakot, sīku vienību pat viņa paša planētas mērogā. Bija nepieciešami neparasti apstākļi, lai no zvirbuļa olas izšķiltos pūķis. Bet, kad pūķis bija izšķīlies, pret to varēja izturēties tikai kā pret plēsoņu. Un visiem šīs drāmas dalībniekiem bija iekšēji jāpārkārtojas. Neatkarīgi no tā, vai viņi to gribēja vai nē. Ja varētu salīdzināt un jebkurš salīdzinājums bija aptuvens, arheologi, visticamāk, bija tādas pilsētas iedzīvotāji, kurā pārrauts dambis un naktī jāceļas, jāiet pie upes un jānes smilšu maisi, jo stihiju nevar pierunāt vai pielūgties. Un tieši notiekošā nopietnība lika Timofejam Braunam atstāt Elzu apakšzemes alā, kas bija visu instrukciju pārkāpums. Taču Brauns zināja, ka vilki apakšzemē neiekļūs bet uz kuģa atradās patiešām bīstami plēsēji. Tajā pašā laikā Brauns saprata, ka viņam nav pietiekami daudz varas pār arheologiem, lai kādu no viņiem atstātu šeit.

- Es lūdzu tevi, - Brauns mēģināja runāt sausi un nepiespiesti, it kā viņš dotos uz izrakumu vietu, - neaiziet  tālu no paslēptuves.

- Varbūt tomēr atļausi...

Elza greizi pasmaidīja. Viņa nebaidījās palikt, viņa tobrīd par to nedomāja, viņa ļoti baidījās par Timofeju.

- Kad atgriezīsieties, es jums pagatavošu vakariņas, - viņa teica.

Un visi bija vienisprātis, ka tas ir ļoti pareizs lēmums.

* * *

Ilgu laiku, slēpjot visurgājēju aiz kokiem, viņi vēroja staciju, lai noskaidrotu, vai tajā nav atstāti sargi. Beigās gaidīšana kļuva nepanesama, un Levins metās uz kupolu. Pārējie viņam sekoja, gatavi skriet viņam palīgā.

Levins, noliecies, pieskrēja pie stacijas loga un ielūkojās iekšā. Tad viņš piecēlās pilnā augumā un jau drosmīgi devās uz durvīm. Durvis bija vaļā. Viņš pazuda iekšā, pēc minūtes atkal iznāca uz sliekšņa un uzkliedza:

- Nāciet. Tikai nenobīstieties.

Kad Fotijs un Brauns tuvojās stacijai, Levins sacīja:

– Kāda svētība, ka nav Elzas. Viņa būtu mirusi no bēdām.

Timotejs, kurš zināja, cik akurāta ir viņa sieva, piekrita Levinam. Stacijā ne tikai viss bija ačgārni un salauzts, it kā tur būtu izklaidējies pērtiķu bars, bet likās, ka uzbrucēji tur apzināti piemēslojuši, lai iebiedētu tās iemītniekus. Īpaši virtuve. Nožēlojamās svētku vakariņu paliekas, ko Elza tik izdomas bagāti un rūpīgi bija sagatavojusi, bija izkaisītas pa grīdu, un tad kāds ar katliem bija spēlējis futbolu ...

- Nu ko, - sacīja Brauns, - tagad uz kuģi. Sāk jau satumst, un labāk piebraukt tuvāk, pirms nav galīgi satumsis.

Viņi atgriezās pie visurgājēja un brauca uz izkraušanas vietu nevis tiešā ceļā, bet pa garu, zobenam līdzīgu ieplaku, kam vajadzēja nogādāt pie kuģa no sāniem, kur viņus, visticamāk, negaidīja.

Bija pienācis silts vakars. Viens no tiem pasakainajiem, mierīgajiem vakariem, kas uz Ar-A ir vasaras beigās. Virs galvas, pret rietošo sauli sārtojās dziļi zilas debesis, bet mākoņi, kas slāņos peldēja šajā virzienā, bija zaļi, ar ļoti gaišām, oranžām malām. Pe-U jau bija pacēlusies debesīs, kā liels mēness, tā bija dzeltena, un varēja redzēt, kā pāri tā okeāniem vijas ciklonu viesuļi. Pāri piesardzīgi rāpojošajam visurgājējam riņķoja retie putni – ģenētiskais karš bija smagi izdeldējis arī viņu pasauli. Kāpurķēžu iztraucētas, pacēlās pārbiedētas vaboles un tauriņi.

* * *

Vecais KraijU, labākais brendijU klana mednieks, kurš prata iepūst no gaisa caurules acī zem mākoņiem lidojošam putnam un varēja, pa pirms trim dienām atstātām pēdām, izsekot kalnu lāci, sadzirdēja, kā pa ielu uz leju aizbrauc visurgājējs. Viņš neredzēja, no kurienes visurgājējs izbrauca, un pēc pēdām nevarētu atrast pazemes slēptuvi, jo visurgājējs neatstāja pēdas uz akmens nogruvumiem un ietvēm, taču viņš varēja pietuvoties pazemei tuvāk nekā tās drupas, kurās viņš bija atstāts. No turienes viņš informēja kuģi, ka arheologi kaut ko izdomājuši.

- Labi, - teica VoseņU, - es ziņošu vadonim.

- Labi, - sacīja Prugs, uzzinājis par to. - Mēs iesim paēst. Paziņo man, kad viņi būs tuvāk.

* * *

Arheologu visurgājējs atradās kilometra attālumā no kuģa.