KF aģents

Par laimi, Elza nelika sev gaidīt. Viņa izskrēja ar kaudzi ar lentēm un piezīmju bloknotiem – ekspedīcijas dokumentāciju, loksnes un lentes krita zemē. Timofejs skrēja viņai pretī, lai palīdzētu. Levins vilka uz lūku konteineru ar pārtiku. Un šajā brīdī cauri pašu siržu dauzīšanai viņi saklausīja dzinēja skaņu - stacijas virzienā devās otrs visurgājējs. Pēkšņi dzinēja troksnis apklusa.

Viņi uz sekundi sastinga, tad, viens otram palīdzot, ieklupa lūkā, aizcirta to un Timofejs uzreiz ieslēdza dzinēju. Un, ja ieklausītos, tad būtu dzirdējuši, kā pēc pusminūtes sāka darboties otrā visurgājēja dzinējs. Viss bija izskaidrojams vienkārši: VoseņU, kurš brauca ar visurgājēju pirmās mašīnas pēdās, uz pazaudēja pēdas klinšu laukiem, bet, saklausījis, kā raujoties uz priekšu ierēcās arheologu visurgājējs,, viņš jau pārliecinoši metās tam pakaļ.

Visurgājējs lēkāja. Elza apsēdusies uz grīdas, turēja Fotija galvu uz ceļiem. Levins atvēra aptieciņu un apstrādāja brūci uz vaiga.

Brauns pagrieza automašīnu pa labi, iebrauca seklā straujā upē un devās pret straumi, lai gan zināja, ka tas, visticamāk, nenovērsīs viņa vajātājus no pēdām.

Velns parāvis, viņš domāja, mēģinot apiet lielos akmeņus, lai mašīna mazāk kratītos. Kas viņi ir? Sadumpojusies ekipāža? Neticami. Kosmosa pirāti? Piedzīvojumu literatūras personāži... Varbūt kaut kas noticis uz Pe-U? Viņš kaut kur bija lasījis, ka tur ir izolacionisti. Un tad viņš saprata, kurp vada mašīnu. Viņš to vadīja uz turieni jau no paša sākuma, bet zemapziņā. Uz jaunajiem izrakumiem mirušajā pilsētā.

Vecie izrakumi ar tā sauktajām noliktavām atradās tuvāk, un viņš tos būtu sasniedzis pēc desmit minūtēm, lai paslēptos labi zināmajos labirintos. Taču divi apsvērumi viņu atturēja no tā. Pirmkārt, Fotija vārdi par nepieciešamību ņemt līdzi visas izrakumu shēmas un materiālus. Van Kunam līdzi bija dati no dažādiem izrakumiem. Ja tie nonāca to rokās, kas tagad vajā, tad labirintu plānu viņi zina tikpat labi kā pats Brauns.

Tāpēc Brauns pēc divsimt metriem iegriezās viņam zināmajā aizaugušajā kanāla gultnē. Mašīna uzreiz iegrima ūdenī līdz pusei. Kanāla dibens kādreiz bija izklāts ar plāksnēm, uz kurām atradās bieza dūņu kārta. Kāpurķēdes izslīdēja, iluminatoru apakšējā puse kļuva zaļa ...

Viņi brauca pa bijušo ielu. Šur tur pamežā varēja redzēt pamatus un pat nelielu ēku sienas. Tad bija liela piltuve ar nogruvušām malām, kuras apakšā krājās zaļš ūdens. Trīs amļaki sēdēja uz ūdens malas, sēdēja kā murkšķi un neko nedarīja. Viens no viņiem pacēla galvu uz mašīnas troksni un sekoja tai ar vienaldzīgu skatienu.

Ieeja apakšzemē - bijušajā patversmē vai pazemes rūpnīcā - atradās tieši aiz kādas apjomīgas būves skeleta, kas līdzinājās dinozaura fosilajam skeletam. Viņi vēl nezināja, cik dziļi tas iestiepjas. Brauns sprieda, ka šī ir labākā paslēptuve – apkārt esošās metāla masas paslēptu visurgājēju uzticamāk nekā jebkurš cietoksnis.

* * *

Prugs pazaudēja arheologu pēdas mirušajā pilsētā. Drupu kaudzes, sarūsējušu metāla konstrukciju savijums, pusaizgruvušas piltuves ...  šajā labirintā nevarēja palīdzēt neviens lokators. Un tomēr, aiz spītības, aiz cerības uz brīnumu, uz veiksmi, Prugs lika VosenņU riņķot pa bezgalīgajām ielām. Karotāji sēdēja klusēdami, bija nobijušies. Viņi nekad nav redzējuši tādu pilsētu. Viņiem šķita, ka nekad netiks no šejienes ārā. Beidzot, kad visurgājējs trešo reizi parādījās laukumā ar milzīgu applūdušu piltuvi vidū, Prugs pavēlēja apstāties.

Prugs izkāpa no visurgājēja un ilgi stāvēja, ostīdams gaisu. Lielajā pakalnā, kas izveidojās no sagrautā kalna, klusuma nomierināti parādījās amļaki. Prugs zināja par amļakiem no Fotija van Kuna, viņš zināja, ka tie ir nekaitīgi, ka tie ir nožēlojami deģenerāti, gigantu pēcteči. Tāpēc, lai nomierinātos, Prugs izšāva uz viņiem kārtu no sava automāta. No kalna virsotnes atskanēja pīkstēšana, tā raud mazs bērns.

Prugs iesmējās.

- Mēs vienalga uzvarēsim, - viņš teica. – Dieviete UrO mūs nepametīs.

- Dieviete nepametīs, - karotāji viņu nesaskaņoti atbalstīja.

VoseņU klusēja. Vairāk par visu viņš vēlētos atgriezties nedēļu atpakaļ. Vismaz nedēļu atpakaļ klusajā Kosmoflotes mājā. Un nekad nesatikt Prugu  BrendijU.

- KraijU, nāc šurp, - sacīja Prugs.

No visurgājēja izkāpa vecs varens karotājs, labākais kalniešu pēdzinis.

- Tu paliksi šeit, - sacīja Prugs. - Tu būsi manas acis un ausis. Paņem ieroci un rāciju. Saprati? Tiklīdz dzirdēsi aizdomīgu troksni, tiklīdz pamanīsi viņus, nekavējoties paziņo man.

- Es sapratu, vadoni, - sacīja vecais karotājs.

– Tev nav bail?

– KraijU nebaidās.

Karotājs bija nobijies. Bet ļaunāk par nāvi bija kauns atzīties savam vadonim šajās bailēs.

— Kungs, — KraijU jaunākais brālis izliecās no visurgājēja, — es arī drīkstu palikt?

- Nē, - sacīja Prugs. – Tu būsi vajadzīgs citur.

Visurgājējs lēnām rāpoja prom. KraijU uzmanīgi uzkāpa uz drupām. Viņš gaidīja. Viņš klausījās.