Haks

Jaunā pieredze viņu apmulsināja. Viņš apturēja skimmeri, lai aplūkotu galveno kompleksu, un gluži vai zaudēja galvu. Nekad viņš nebija redzējis tik plašu izklaidēm paredzētu laukumu. Arkādē bija tādas lietas, par kurām viņš neko nezināja. Viņam nebija ne jausmas, kas ir slidošana, un viņš neziņā izvalbītām acīm vēroja sasalušo ūdeni. Vēl vairāk viņu pārsteidza muzejs. Kczs nespēja saprast, kā var ar patiku aplūkot izgrebtus akmeņus un mirušu, viņiem nepazīstamu cilvēku attēlus. Tomēr muzejs bija pilns ar padzīvojušiem ļautiņiem, kas aplūkoja šo drazu neviltotā sajūsmā. Aiz tiem nāca bērnu bariņš, viņi bija pāris gadus vecāki par Kczu, nesen beiguši pamatskolu. Viņš kādu pusstundu klīda tiem līdzi pa mūzikas un drēbju veikaliem; viņš pirka videodiskus, jo Reivenai tic droši vien patiktu, un nezināja, ko vēl varētu pirkt, ik mirklī gaidīdams, ka veikala policists viņu aizturēs. Viņš pētīja kādu sintētiskās ādas jaku, prātodams, vai nevajadzētu tikt vaļā no vecajām džīnām, bet tad pamanīja meiteni, kas stāvēja viņam blakus.

Viņa veltīja viņam burvīgu smaidu un sniedza roku. Viņš aiz pārsteiguma atbildēja rokasspiedienam, un viņi iepazinās.

"Esmu Zirkarda Entonija, maniem vecākiem pieder Entonija korporācija," meitene pastāstīja. "Tu laikam Bclgrāvijā neesi agrāk bijis."

"Mani sauc Kezs, Kesters Sīraks," viņš piebilda. "Tikko šeit ievācos."

"Vai tu iesi Geitsholā?" Zirkarda vaicāja. "Kā mēs visi." Viņa pamāja uz savu draugu pusi.

"Tā taču skola, vai ne?" Kczs ieteicās, uztraucies par to, kāpēc meitene pēkšņi uzdod tik daudz jautājumu. "Nē, domāju, ka neiešu." Meitene izskatījās pārsteigta, tāpēc viņš aši sameloja, paļaudamies nojautai. "Es eju skolā štatos. Atbraucu uz šejieni kopā ar māsīcu — viņa ir konsultante holokanālā."

"Kurā?" gaišmatainā meitene uzstājīgi turpināja.

"AdAslrā," Kezs atbildēja, izmisīgi cenzdamies atcerēties Reivenas izgudroto leģendu.

"Neesmu par tādu dzirdējusi," pienāca vēl viena meitene un noteica aizdomu pilnā balsī, bet trešā, sprogaina brunete, paziņoja: "Ali tēvam pieder septiņi holokanāli."

"Patiešām?" kezam salēcās sirds, un viņš drudžaini prātoja, kā izkulties no situācijas. Atbilde radās pati no sevis līdz ar izmisumu. "AdAslra ir no alternatīvajiem. Tā ir 20. gadsimta mūzika, tāda kā fin de sietie." Viņš skaidri zināja, ka svešvārdu nav izrunājis pareizi, tomēr meitenes māja ar galvu.

"Es jau jutu, ka tev ir sakars ar alternatīvo mūziku," Zirkarda triumfēja. "Tu zini, ka ar šo jaku izskaties pēc bandīta?"

"Jā," Kczs atsaucās, pārsteigts un nezinādams, ko vēl piebilst. Taču jaunieši bija pārāk ieslīguši sarunās, un tam vairs nebija nozīmes. Zirkarda iepazīstināja viņu ar pārējiem, katram veltot mazu piebildi.

"Šī ir Ali, Boba Tarela meita, Ketlīna, viņas tēvs ir Parlamenta loceklis, tā ir Mira, viņas māte ir aktrise Marsija Vesta…" Saraksts bija garš, un Ķezu iepazīstināja ar katru grupas dalībnieku, viņi uzskatīja sevi par īpašu brālību, ko veido visbagātāko ļaužu bērni.

Dažu minūšu laikā Zirkarda izzināja gan adresi, kur Reivena noīrējusi dzīvokli, gan "māsīcas" vārdu, gan visu, ko vien Kczs varēja pateikt par fin de siiele roku. Zēns bija pārbijies, ka agri vai vēlu sapīsics melos, un par to, ko teiktu Vraits, ja uzzinātu, kas te notiek. Beidzot viņš tika projām, ierunādamies, ka māsīca viņu gaida, pamāja ātrgaitas flaiterim pie ieejas Arkādē un devās atpakaļ uz dzīvokli.

Ieradies Kezs nepaguva paskaidrot, kas noticis kompleksā. Viņš ieradās tikai dažas sekundes pēc Vraita, kurš izskatījās tik priecīgs, kā vēl nekad. Reivena pat bija noklusinājusi dārdošo mūziku, lai varētu saklausīt, kas viņam sakāms.

"Grāfiene atradusi ģimeni, kas adoptēja Reičelu," viņš paziņoja, kad Kezs parādījās durvīs. "Viens no viņas palīgiem, vietējais bandīts, atpazina viņu attēlus. Viņi ir mainījuši vārdu, tāpēc mēs nespējām viņus atrast."

"Bet Reičela?" Reivena vaicāja.

"Nekā," Vraita seja kļuva drūmāka. "Cilvēks, kurš atpazina viņus, neatcerējās, ka būtu redzējis ari Reičelu. Tomēr viņš teica, ka viņiem esot divi bērni." "Lieliski!" Kczs aizrautīgi iesaucās, klusībā prātodams, ko Reivena un Vrails iesāks ar viņu, kad atradīs savu māsu. "Vai jūs brauksiet pie viņiem?"

"Ļaujiet man vispirms viņus atrast Tīklā," Reivena ieteica. Kczu pārsteidza tik neraksturīga piesardzības izpausme, taču arī Vraita reakcija bija negaidīta.

"Kāpēc?" viņš cicši lūkojās uz Rcivcnu. "Vai tad tu negribi redzēt Reičelu?"

"Es taču atbraucu uz Londonu kopā ar tevi, vai ne?" Reivena sabozās no brāļa asā toņa. "Es tikai neesmu tik apsēsta ar šo ideju, skaidrs?"

"Tā nav apsēstība," Vraits paraustīja plecus. "Tu taču nezini, ko iesākt, vai nc, Rcivcn? Tu nespēj saprasties ar citiem cilvēkiem, tikai ar procesoriem," viņa acis kļuva stingas kā ledus, bet Reivena, aiz dusmām nobālusi, bija tik nikna, ka nespēja parunāt. Grīļodamās viņa devās uz guļamistabu un spēcīgi aizcirta durvis.

Kezs satraukts noskatījās viņai pakaļ, tad izbrīnīts pievērsās Vraitam.

"Izklausījās, it kā tu viņu ienīsti," viņš pārsteigts ierunājās.