Haks

"Tā nebūs vis," Vrails iebilda. Viņš pagrieza Ķezu, lai ielūkotos viņa sejā. "Tu neko par mani nezini, Kcz," viņš teica. "Un vēl mazāk tu pazīsti Rcivcnu." Viņš papurināja galvu. "Viņai pēkšņi ienāca prātā paķert tevi līdzi, un tikpat viegli viņa tiks no tevis vaļā, ja vien iedomāsies, un viņa neprātos ilgi." Zēns nodrebinājās. "Taču tev nav jāuztraucas par to, kas notiks, kad mēs dosimies projām. Es parūpēšos, lai tev vairs nebūtu jāvazājas pa ielām." Viņš nopūtās. "Es varu tev neuzticēties, Kez, es arī zinu, ka diezko tev nepatīku. Taču es ilgu laiku biju gangsteris, un Kali cilvēki vienmēr ir rūpējušies par savējiem." Viņš stingri satvēra Kcza roku, likdams nākt līdzi. "Tagad iesim. Negribu zaudēt vēl vairāk laika."

Kezs centās turēties vienā solī, domādams, vai nav pārpratis Vraitu. Pagāja dažas minūtes, iekams viņš saņēmās, lai turpinātu sarunu.

"Vai tu vēl aizvien darbojies savā bandā?"

"Nē," Vrails nogrozīja galvu. "Mēs pašķīrāmies pirms kāda gada. Toreiz man apnika visu laiku būt pretrunā ar likumu."

"Bet Rcivenai nē?"

"Sāksim jau ar to, ka Reivena pati par sevi ir viens liels likuma pārkāpums," Vraits atbildēja. "Viņa nekad nav uztraukusies par vispārpieņemtajām normām." Viņš novērsās un piebilda: "Mēs ilgu laiku nedzīvojām kopā, taču esmu daudz par viņu dzirdējis no saviem draugiem. Viņa nav gluži normāla, Kcz. Daudzējādā ziņā."

"Ak," Kezs apklusa. Nezinādams, ko sacīt, viņš nolēma uzdot jautājumu, kas viņu bija urdījis jau kopš pirmās tikšanās. "Vai tie ir jūsu īstie vārdi?" viņš vaicāja. "Vraits un Reivena."

"Nē," Vraits pasmaidīja, šķiet, pirmoreiz, kopš Kezs ar viņu iepazinās. "Reivena noteikti nebūtu priecīga, ja es tev pateiktu viņas īsto vārdu. Man šķiet, ka esmu vienīgais, kurš to atceras. Viņa ir izdzēsusi visus ierakstus par sevi Tīklā. Bet man vārds ir … bija Rīss. Kali bandā mani iesauca par Vraitu, kas nozīmē — parādība. Droši vien matu dēļ."

"Un ādas un acu dēļ," Kezs piebilda, pamazām atgūdamies.

"Tieši tā," Vraits pamāja. "Reivcna pati izvēlējās savu vārdu. Denverā viņai gan bija slava."

"Nc pārāk laba, vai ne?" Kczs jautāja.

"Jā," Vraits sadrūma. Viņš apstājās pie kāda torņa. "Te tas ir. Trīs stāvus augstāk."

"Ceru, ka tu atradīsi māsu," Kczs ierunājās, kad viņi iegāja namā. "Tu ilgojies pēc viņas."

"Man jāparūpējas par viņu," Vraits īsi noteica. Tad piebilda: "Jā, es ilgojos gan."

Viņi sameklēja 37. dzīvokli, un, kad Vraits piespieda zvana pogu, durvis atvērās gandrīz acumirklī. Aiz tām stāvēja vecmodīgi ģērbusies pusmūža sieviete. Viņa ar satraukumu nopētīja Vraitu un Kczu, taču Vraita pieklājīgā balss viņu nomierināja.

"Holisas kundze?" viņš vaicāja.

"Jā?" viņa atsaucās.

"Vai drīkst, lūdzu, nedaudz ar jums aprunāties?" Vraits jautāja. "Tas ir ļoti svarīgi."

"Jā, nāciet iekšā," sieviete pavēra durvis plašāk, lai viņi varētu tikt iekšā, un Kezs līdz ar Vraitu iegāja pieticīgi iekārtotā istabā. Pie holoekrāna sēdēja divas apmēram sešus gadus vecas meitenītes ar lielām, gaišām bizēm un vēroja multfilmu.

"Kamilla, Tamāra, ejiet padraiskoties pa savu istabu," sieviete izrīkoja mazās. "Nestrīdieties," viņa asi piebilda. "Filmas var skatīties katru mīļu brīdi." Kezs noskatījās, kā meitenes pieceļas un aiziet. Viņš atcerējās, ko Vraits bija stāstījis par Rcičclas audžuvecākiem, kuriem esot divi bērni. Sazin, vai Grāfiene būtu kļūdījusies? Ja te ir divi bērni, kur tad ir Reičela?

Vraits atkal izskatījās drūms, un nobažījies. Tomēr viņš pieklājīgi pateicās sievietei, kad viņa uzaicināja viesus apsēsties.

"Holisas kundze," viņš iesāka, kad visi bija iekārtojušies ērtāk. "Vai taisnība, ka jūs ar vīru pirms sešiem gadiem Denverā adoptējāt bērnu, un toreiz jūs sauca Vanesa un Karls Maiklsoni?"

"Ak, mans Dievs," Holisas kundze nočukstēja un kļuva bāla. "Ko jūs gribat?"

"Es nevēlos nekādas nepatikšanas," Vraits mierīgi runāja tālāk. "Taču bērns, ko jūs adoptējāt, bija mana māsa Reičela. Es tikai gribēju uzzināt, vai ar viņu viss ir kārtībā." Kczs zināja atbildi, pirms Holisa saņēmās to pateikt, — no tādām bailēm nekas labs nebija gaidāms.

"Piedodiet," viņa izmocīja, celdamās kājās. "Lūdzu, ejiet projām. Es nedrīkstu jums neko stāstīt."

"Holisas kundze," arī Vraits piecēlās kājās un cieši raudzījās viņā. Viņš bija daudz garāks par sievieti, kas it kā sarāvās viņa priekšā. "Baidos, ka mēs neiesim projām, ja jūs neatbildēsiet. Ir skaidrs, ka Rcičclas šeit nav. Kas ar viņu noticis? Vai viņa vēl ir dzīva?"

"Es nezinu," sieviete izdvesa. "Es zvēru, ka neko nezinu. Viņi atnāca un aizveda viņu projām. Viņas te vairs nav."

"Kurš, sakiet, kurš viņu aizveda?" Vraits neatlaidās.

"Drošībnieki," Holisas kundze atbildēja, noslīgdama atpakaļ krēslā. "Jau vairāk nekā pirms gada. Viņi teica, ka medicīniskajā pārbaudē atklāta mutācija." Viņas acis piclija asarām. "Man ļoti žēl," viņa tcica. "Man pašai nevar būt bērnu, un Reičela man bija gluži kā pašas meita. Lūdzu, nestāstiet nevienam, ka es jums to pateicu. Ja drošībnieki atklās, ka esmu izpļāpājusies, viņi man atņems ari dvīnītes. Nezinu, ko iesākšu, ja tas notiks."