Haks

"Lūdzu, izdari to," tēvs vēl aizvien bija norūpējies. "Man vispirms jāpamet tāds kā āķis jau pirms šīs nedēļas beigu ballītes. Kaut kas jāpaziņo cilvēkiem. Ballīte ir darba pasākums, Ali. Šie cilvēki atnāks nejau tikai papriecāties, saproti?"

"Saprotu," Ali atsaucās kā atbalss, pie sevis domādama, ka viņai šī balle gan būs tikai un vienīgi darbs. Viņu gaida viens izcili garlaicīgs vakars, tēlojot namamāti tēva slavenajiem viesiem.

Ali nebija daudz laika uzklausīt tēva darba problēmas. Pēc dažām minūtēm pie ārdurvīm apstājās skimmeris. Viņa atvadījās no tēva un devās laukā cauri trijām drošības durvju kārtām. Bija gaišs un vēss rīts, augstu gaisā blāvi zilajās debesīs bez mākoņiem Ali uzzibsnīja saule. Lai līdzsvarotu augstāko tillu un torņu ēnas, ielu apgaismojums atveidoja dienasgaismu. Viņa devās pie mašīnas — slaida, moderna lidaparāta, aizmugurējās durvis šņākdamas atvērās, un viņa kāpa iekšā pie Kctlīnas un Zirkardas. Durvis noslēdzās, bet meitenes pārmija parastos sveicienus.

"Tātad, Ali," Zirkarda ierunājās, atslīgusi krēmkrāsas atzveltnī. "Pastāsti vairāk par to ballīti. Vecā banda atkal būs kopā, jā?"

"Kā tad," Ali pasmīnēja, iejuzdamās savā elementā. "Izņemot Kcrolu, viņa ir pārāk lempīga."

"Viņa tik un tā nenāks," Kctlīna paziņoja, bužinot savas kastaņkrāsas cirtas. "Vai tad Mira tev vakar nezvanīja?"

"Kerolas tēvs izsviests no kompānijas," Zirkarda pārtrauca draudzeni. "Viņi izvācas no Belgrāvijas. Tāpēc viņa vairs nav mūsu brālībā."

"Un tu nedrīksti ielūgt nevienu, kas nav brālībā," Kctlina automātiski noteica.

"Ak, Dievs, nē," Ali nodrebēja, un tas nebija gluži tēlots. Saruna viņai atgādināja, ka ari viņa pati nevar atļauties zaudēt draudzeņu labvēlību. Ar lielām grūtībām viņa piespieda sevi iesmietics. "Ak tad Kerola ir prom? Nu, paldies Dievam." Kad skimmers šāvās pāri tiltiem, Ali centās ncraudzītics pa logu, lai nebūtu jāredz tumsa pilsētas dzīlēs.

Kezs aizgrābts sēdēja blakus Rcivcnai, viņa mati vēl aizvien bija mitri pēc dušas. Viņa bija ielauzusies Tīklā, pirksti laidās pār klaviatūru ātrāk nekā zēns spēja iedomāties, bet informācija plūda pār ekrānu. Reivena bija labā omā, reizēm paskaidroja, ko īsti dara, un ļāva zēnam viņu vērot darbā. Vienīgi Vraita klātbūtne aiz muguras nedaudz nomāca Kcza prieku. Pēdējās stundas laikā viņš nebija teicis ne vārda, tikai pielādēja un izlādēja savu lāzcrpistoli, it kā gatavodamies kaujai. Ar visu savu klātbūtni viņš centās izrādīt neapmierinātību, it kā atbildot Reivenas piedāvājumam doties augšup uz lielpilsētu, un Kezs nebija īsti pārliecināts, ka Vraits kļūdās.

Neskatoties uz to, ka viņam ļoti gribējās nokļūt debesskrāpjos, šāda iespēja tomēr biedēja. Labākajā gadījumā viņš varēja ccrēt, ka kļūs citiem par apsmieklu, ļaunākajā — ka drošībnieki viņu ar prieku aizturēs, jo viņš tur neiederēsies. Fakts, ka Reivena ir Haks, lika viņam domāt, ka notveršanas gadījumā viņa izredzes izkļūt brīvībā ir tādas pašas kā sniegpārsliņai kvēlošā ellē. Viņam nācās klusībā atzīt ari to, ka Reivcna patiešām bijusi neuzmanīga, atklādama viņam, ka ir Haks. Lai ko Vraits par viņu domātu, pastāstīt iclaszēnam kaut ko tādu, par ko viņus abus var nožmiegt, ir bīstama nejēdzība. Kezs ātri aptvēra, ka piesardzība Rcivcnai noteikti nav pirmajā vietā. Viņai piemita tik bezrūpīga pašpārliecinātība par savām spējām, ka viņa atklāti iebilda Vraita brīdinājumiem. Kezs nezināja, cik daudz Reivcna spēj, taču viņam bija aizdomas, ka to nezina ari pati Reivena, un tieši tāpēc zēns nejutās visai ērti uz krēsla malas, gaidīdams, ka kuru katru mirkli uz ielas iegaudosies sirēna un drošībnieki viņus arestēs.

Reivena izgatavoja jaunu identifikācijas karti ari Kczam. Patiesībā tas bija pirmais legālais vārds viņa dzīvē, nekad agrāk viņš nebija fiksēts oficiālos papīros. Zēns bija pārsteigts, ar kādu vieglumu Reivcna iekļuva valdības failos. Kaut ari viņš nebija agrāk pazinis nevienu hakeru, viņš zināja, ka viltotas pases cena melnajā tirgū ir ļoti augsta un to spēj pagādāt tikai īsts speciālists. Taču Reivena īpaši nesasprindzinājās, viņa pat pagrieza galvu un parunājās ar viņu, kamēr viņas pirksti viegli grabināja klaviatūru.

"Vai tu gribētu kļūt par manu brālēnu, Kez?" viņa vaicāja.

"Kas?" viņš sarauca degunu no pārsteiguma.

"Manos dokumentos rakstīts, ka esmu konsultante amerikāņu

holokanālam AdAstra. Būs ērtāk, ja tev būs kāda saistība ar mani," viņa pasmaidīja. "Es jau varētu iestāstīt datoram, ka tu esi mans brālis, taču mēs esam tik atšķirīgi."

"Tu neesi līdzīga arī Vraitam," Kezs aizrādīja.

"Tāpēc, ka viņš izskatās tik nejēdzīgi," viņa pajokoja, paceldama balsi tā, lai brālis viņu dzirdētu. "Mēs ar Reičelu bijām tipiski patvertnes bāreņi, bet uz Vraitu jau toreiz raudzījās greizi. Tas ir dabas joks, ka viņš nekad nav izrādījis ne mazākās Haka dotības, kaut ari izskatās pietiekami nejauks."

"Vraits izskatās pēc bandīta," Kczs teica, cenšoties mazināt spriedzi. "Ne jau nu nejauks, drīzāk bīstams," viņš iekoda lūpā, domādams par gangsteriem, kurus viņam bija nācies iepazīt, bet Reivena tikai nosmējās.