Haks

"Es jau teicu, ka negribu sagādāt jums nepatikšanas," Vrails ierunājās. "Paldies, ka stāstījāt patiesību," viņš pagriezās, lai ietu. "Nāc, Kcz, iesim. Mums te vairs nav, ko darīt." Vrails atslēdza durvis, un Kczs izgāja laukā. Holisas kundze noraudzījās viņiem pakaļ kā sīka, sarāvusies lelle uz krēsla maliņas.

Vraits gāja krietnu bridi. Tad apstājās pie tilta, kur viņi bija atstājuši fiaiteru. Pārliecies pāri margām, viņš lūkojās lejup uz lielpilsētas līmeņu simtiem un neteica nc vārda. Arī Kczs nezināja, ko teikt. Abi saprata, ka šāda drošībnieku vizīte ir nāves spriedums. Vraits tikko bija atradis pierādījumu, ka viņa māsa ir mirusi, — pēc četru gadu meklējumiem.

"Man ļoti žēl," Kezs ierunājās.

"Zinu," Vraits raudzījās lejup tumsā uz tālajām aizām. "Reivcna tcica, ka Reičela nav Haks," viņš teica vēl pēc brīža. Kczs klusēja. Pēc dažām minūtēm viņam ienāca prātā, ka varbūt Vraits vēlas pabūt vienatnē. Viņš jau gribēja paiet sāņus, kad Vraits teica:

"Vēl mirklīti," viņš sacīja. "Man jāpadomā."

"Lai notiek," Kczs piekrita un atspiedās pret margām līdzās Vraitam. Viņš saprata, ka vīrietis grib saņemties un likt pāri neveiksmei. Flaiteri drāzās pāri galvai, skimmeri zibēja pār tiltu zem viņiem, taču ne Kczs, nc Vraits neteica vairs neko.

«

Bobs Tarcls tuvojās dzīvokļa durvīm, kad saklausīja ritma būkšķus. Viņš atpazina elektriskās ģitāras gaudošanu šajā griezīgajā haosā, taču kaut ko tik nesakarīgu vēl nekad nebija dzirdējis. Tomēr viņš neapmulsa, bet piespieda melnu metāla plāksnīti pie durvīm. Neviens neatbildēja, un viņš piespieda vēlreiz. Negaidot skaļrunī atskanēja balss:

"Kas tur ir?"

"Esmu Bobs Tarcls no Tarela mediju korporācijas," viņš pavēstīja, raudzīdamies tieši drošības kameras objektīvā. Tā iedarbojās, un iedegās gaisma, tomēr ekrāns pie plāksnītes palika tikpat tumšs kā līdz šim. "Es dzīvoju Bclgrāvijā." Viņš nogaidīja un grasījās jau runāt tālāk, bet šajā mirklī dzīvokļa durvis lēnām atvērās.

Viņam pretī stāvēja meitene. Viņa bija tērpusies melnās drēbēs, atbilstoši gan melnajiem matiem, gan tumšajām acīm, kas sevišķi izcēlās uz bālās sejas fona. Viņa nodrebēja, pētīdama viņu.

"Vai nācāt sūdzēties par skaļo mūziku?" viņa vaicāja, iekams viņš atjēdzās.

"Ak, protams, nē," viņš mierināja. Tad pastiepa roku. "Jūs esat Elizabete Bleķa, es zinu. Mana meita pazīst jūsu brālēnu."

"Tiešām?" meitene sarauca pieri, tad atguvās un pasmaidīja, cicši paspiežot viņa roku. "Piedodiet, Tarela kungs. Nāciet iekšā."

Viņa pakavējās otrā istabā, lai noklusinātu mūziku līdz tikko dzirdamai murdoņai, tad piedāvāja viņam dzērienu. Viņš neatteicās, un meitene no Nitromaka izvilka divas krūzītes.

"Man ir liels prieks jūs satikt, Tarela kungs," viņa iesāka. "Jūsu uzņēmums lielā mērā kontrolē britu medijus, un, manuprāt, ari Eiropas Federācijā jūsu klātbūtne ir iespaidīga."

"Jūs man glaimojat, Bleķa jaunkundz," Bobs pasmaidīja. "Vēl paies kāds laiks, kamēr Tarela vārds Eiropā patiešām kļūs nozīmīgs."

"Sauciet mani par Elizabeti," viņa piebilda, un viņš pamāja.

"Elizabete, dzirdēju, ka jūs esat ASV holokanāla konsultante. Mana meita kopā ar draudzenēm iepazinās ar jūsu brālēnu šopēcpusdien Arkādē."

"Jaunumi izplatās ātri," meitene noteica, viegli pasmīnēdama.

"Belgrāvijas kompleksā tā noliek," Bobs smaidīja. "Tā kā mēs darām vienu darbu, es ieinteresējos. Tomēr baidos, ka neesmu dzirdējis neko par tādu AdAstru."

"Tas ir gauži neliels kanāls," viņa kautrīgi ieteicās. "Tomēr mēs ccram ķerties ari pie lielākām lietām. Viens no iemesliem, kāpēc mēs ar Kczu esam šeit, ir papētīt iespēju sadarbībai ar britiem. Vai jūsu korporāciju tas interesētu?"

"Varbūt," Bobs kļuva uzmanīgs. "Man pilnīgi noteikti gribētos par to parunāt ar jums. Taču neesmu pārliecināts, ka jūsu stilam Br4itānijā būs panākumi."

"Ak, jā," meitene izstaipījās gluži kā kaķis un nopētīja viņu tumšām, nenosakāmas izteiksmes acīm. "Cik daudz jūs īsti zināt par mūsu kanālu, Tarela kungs?"

"Tikai to, ka tas pievērsies 20. gadsimta beigu alternatīvajam rokam. Mana meita neko vairāk nezināja. Taču ar to pietika, lai saprastu, ka tas ir ļoti radikāls risinājums."

"Mūsu laikos, jo radikālāki raidījumi, jo labāk," viņa nopietni tcica. "AdAstra, lai gan neliels kanāls, tomēr ir ļoti aizrāvies ar šo mūziku," viņa pamāja uz lāzerdisku pusi. "20. gadsimtā valdīja ļoti drūms noskaņojums, un šī mūzika to atspoguļo. Bet daudziem cilvēkiem tā šķiet pievilcīga."

"Jūs acīmredzami esat viena no viņiem," Bobs Tarcls piebilda, un Elizabete piekrītoši pielieca galvu. "Man šķiet, es vēlētos uzzināt vairāk par jūsu kanālu," viņš sacīja. "Un vairāk par šo mūziku."

Bobs Tarcls bija iecerējis ciemoties apmēram piecpadsmit minūtes. Viņš atvadījās pēc vairāk nekā stundas. Šajā laikā