Haks

Visi raudzījās uz viņu. Cerība iemirdzējās Ali acīs, Kezs un Lusils pasmaidīja pirmo reizi kopš ierašanās Londonā. Ilgi Vraits nebija uzdrošinājies uzņemties šādu atbildību. Taču katrs notikums pamazām virzīja viņu tuvāk secinājumam, ka tas ir viņa pienākums. Tomēr viņš tāpat kā pārējie zināja, ka šis lēmums nav atkarigs tikai no viņa paša. Ikviens labprāt sekotu viņam, taču, līdzko viņš paraudzījās uz Reivenu, ari pārējie pievērsās meitenei.

Reivcna sēdēja, galvu noliekusi, un domāja. Visi gaidīja, ko viņa sacīs, jo zināja, ka Reivcna nekad nebūtu ar mieru slēpties, taču piekrist atklātai cīņai bija cita lieta. Beidzot viņa pacēla galvu, un viņas smaids nevēstīja neko labu. Ar apņēmīgu rokas kustību viņa norāva matu apsēju un piecēlās kājās.

"Es iešu kopā ar jums," viņa teica. "Tas tik būs traki."

Flaiters lēnām cēlās augšup pa Londonas līmeņiem, pie tā stūres sēdēja tumšacaina meitene, rātni salikusi rokas blakus vadības pultij. Neviens neievēroja, kā viņi paslīdēja garām tiltiem, kāds drošības dienesta skimmeris dūca tukšgaitā, viņai laižoties pāri un rūpīgi ievērojot ātruma ierobežojumu. Trīs līmeņus augstāk Rcivena pievērsās cilvēkam blakus sēdeklī un vaicājoši pacēla uzacis. Kezs bažīgi atskatījās, labi zinādams, ka viņam aiz muguras sēž Vraits.

"Bail nav?" Reivena vaicāja.

"Pedāli grīdā!" Kezs atsaucās, un flaiters iekaukdamies uzšāvās stāvus gaisā. Reivcnas smiekli pagaisa mūzikas dārdoņā, kas atskanēja no flaitera skaļruņiem, kad komanda atstāja Londonu, un flaiters nozuda debesīs.