Haks

"Vraits negrib doties augšup uz bagātnieku pilsētu," Reivcna atbildēja. Tad pasmaidīja un piebilda: "Bet es vienmēr esmu sapņojusi dzīvot dārgā dzīvoklī."

"Vai tev pietiek naudas?"

"Ja pateikšu datoram, tad pietiks," Reivcna nosmējās.

"Vai to spēj ari parasti hakeri, vai arī tikai tāpēc, ka tu esi…" Kczs aprāvās, jo atvērās durvis un istabā ienāca Vraits.

Ja padomā, Kczs bija kļūdījies, domādams, ka Vraits tik drīz neatgriezīsies. Šajā apkaimē viņam taču nebija, kurp iet. Viņš bija atgriezies istabā, lai atsāktu mierīgu, pārdomātu sarunu ar Rcivcnu. Taču tas, ko viņš dzirdēja, ienākdams istabā, lika mainīt šo nodomu.

"Tu taču neesi viņam neko pateikusi!?" viņš iesaucās. "Es taču tevi brīdināju, ka viņam nevar uzticēties!"

"Kopš kura laika tu nosaki, kā man dzīvot, Vrait?" māsa piecēlās gultā sēdus un nikni nopētīja viņu.

"Tu esi traka!" Vraits pieskrēja viņai klāt un saķēra Reivenu aiz rokas. "Ar mani tam nav nekāda sakara! Tev tas varētu maksāt dzīvību!" Viņš pagriezās un ne īpaši draudzīgi nopētīja zēnu. "Kā tu vari būt tik bezrūpīga?"

"Laid mani," Reivena izrāvās no Vraita tvēriena, kas atstāja baltus pirkstu nospiedumus uz viņas rokas. Taču viņa nepaspēja pateikt vairāk, jo Kezs pielēca kājās, dūres sažņauzis.

"Ei, cilvēk," viņš uzsauca Vraitam. "Es negrasos kādam to stāstīt."

"Vai tiešām?" Vraits ledaini noteica. "Uz ielas par pietiekami lielu naudu tu pārdosi jebko, bet ccri, ka es tev noticēšu?" Viņš pielieca galvu. "Reiven, mums jātiek vaļā no šī zēniņa."

"Nē!" Ķeza vasaras raibumiem klātā seja kļuva aizvien bālāka, un viņš instinktīvi atkāpās atpakaļ. "Izbcidzict!"

"Atslābsti, Vrait, un tu arī, Kez," Reivena pienāca zēnam klāt un uzlika mierinošu roku viņa plecam. "Viņš iedomājas, ka ir liels un varens, bet citādi ir tīri jauks. Viņš nenožmiegs trispadsmitgadīgu zēnu, pat ja tu viņam nepatīc."

"Es tc nerunāju par slepkavošanu," Vraits nošņāca. "Atstāsim viņu šeit, bet paši atradīsim citu mājvietu un citu palīgu." Viņš jau pacēla somu, bet Reivcna tikai pašūpoja galvu.

"Nekļūsti smieklīgs," viņa teica. "Ja tu uztraucies par Ķezu, mēs varam viņu novērot, kamēr tu nomierināsies. Tev taisnība, ka mums jādodas projām no šejienes. Es netaisos palikt šajā blakšu fabrikā vēl vienu nakti."

"Tas ir nopietni," Vrails sadrūma. "Esam gadiem ilgi turējušies tālāk no valdības uzraudzības. Kā tu vari nelikties zinis par briesmām, ka mūs var atklāt?"

"Tāpēc, ka es zinu, ko spēju," Reivcna atbildēja rāmi un uzstājīgi. "Un mani vairs nespēj noķert ne policija, ne kāds cits."

"Tev sakāpis galvā," Vraits novilka. "Un tu pakļauj briesmām mūs abus un arī Reičelu, ja vien mēs viņu vispār atradīsim."

"Tā vis nav," Reivena aizgriezās un sāka klāt gultu, acīmredzami grasoties doties projām. "Tici vai nē, Vrait, ārpus bandu teritorijas mēs būsim daudz lielākā drošībā. Tā ir pirmā vieta, kur īpašās vienības meklēs Hakus. Augšā mēs būsim viņiem pašā degungalā, un viņiem atliks tikai blisināt acis. Patiesībā viņi mūs aizsargās mūsu pieņemtās parasto cilvēku lomas dēļ, un mēs jutīsimies drošāk nekā slēpjoties šeit, apakšā."

"Šī saruna vēl nav beigusies," Vraits brīdināja, taču ne viņš, ne Reivena sarunu neatsāka, un pēc dažām klusuma minūtēm Kezs atstāja viņus istabā, bet pats iegāja dušā. Viņš jutās ieķēpājies līdz ausīm un šaubījās, vai ir vērts palikt kopā ar svešiniekiem par spīti Reivenas pievilcībai. Trīspadsmit gadu vecumā viņam jau bija apriebies stāvēt uz bezdibeņa malas.

Ali sēdēja pie loga savā dzīvoklī, dzēra apelsīnu sulu un gaidīja bridi, kad vajadzēs lidot uz skolu, bet tad no savas istabas iznāca tēvs. Bobs Tarcls bija garš vīrs ar pievilcīgu seju un cīkstoņa augumu. Viņam pietika ar īsu snaudu, pat pēc pagājušās nakts uzdzīves viņš izskatījās možs un svaigs.

"Sveika, mīlulīt," viņš teica un sabužināja Ali matus. "Vai es ari varētu dabūt tādu glāzi?"

"Tūlīt," Ali teica un devās pie Nitromaka, iekārtas, kas aizstāja virtuvi tiem cilvēkiem, kas bija pārāk aizņemti, lai vecmodīgi gatavotu ēdienus paši. "Tev vakarnakt bija ballīte?"

"Devos pastaigāties ar Kārlu," tēvs atbildēja. "Arī darbs beidzās vēlu." Viņš paņēma piedāvāto glāzi, pateicās un vienā malkā izdzēra gandrīz visu.

"Paldies, mazā. Karla par to nepriecājās, bet reitingi atkal ir kritusies. Tāpēc cs droši vien mainīšu formātu vismaz vienam kanālam. Varbūt pat jāatrod kaut kas skandalozs, lai piesaistītu cilvēku uzmanību."

"Patiešām?" Ali izrādīja interesi. Parasti tēva sarunas par darbu viņu garlaikoja. Taču, kamēr tēvs uzskatīja, ka viņai ir interesanti, viņš aicināja meitu uz visiem slavenību rautiem, bet tas savukārt cēla viņas prestižu draugu acīs, un viņa cerēja, ka kādreiz nodrošinās viņai vajadzīgās pazīšanās izklaides industrijā.

Bobs vēl aizvien raizējas par grūtībām, bungodams pirkstus pret glāzes malu.

"Es tev ko lūgšu, saulīt," viņš ierunājās. "Vai tu nevarētu parunāties ar saviem draugiem, varbūt viņiem ir kāda ideja, ko izmantot kanālā?"

"Labi, lēt," Ali piekrita. "Es šodien parunāšu."