Haks

> es neesmu droshiibniece vai policiste ja buutu vai tad vareetu taa / justies / riikoties / buut? <

> Ijauj man iet! < otrs lūdzās, apziņas taustekļiem spraucoties uz visām pusēm.

> kaa tevi sauc? < Reivcna lika atbildēt, pārvarot pretestību. Otrs vairs nespēja pretoties, gluži kā jebkura cita programma, kas atlēca vaļā, Rcivenai pietuvojoties.

> ali otrs atbildēja, un Rcivcnu gandrīz vai pilnībā pārņēma tēlu straume, kuru atbrīvoja šis vārds. Sešpadsmitgadīga skolniece kaut kur augstu mākoņos, spēka vairoga aizsargātajā bagātnieku kompleksā. Viņa ienākusi Tīklā otro reizi un ļoti baidās, ka viņu noķers. Reivena iesmējās. Meitene bija iesācēja. Dažās mikrosekundēs viņa izplatīja ap sevi pietiekami daudz informācijas, lai Reivena spētu uzzināt viņas personas kodu un atrašanās vietu, bet Reivcna par sevi nebija atklājusi neko. Svešiniccc nespēja Tiklu ietekmēt, tomēr par spīti viņas nemākulībai diez vai kāds vispār spētu viņu noķert Tīklā. Daudz ticamāk, ka viņa sevi atklātu reālajā pasaulē. Vienā zibsnī Reivena nosūtīja šo informāciju meitenei, joprojām nepasakot neko par sevi. Reivcna atbrīvojās un jau gribēja doties tālāk Tīkla apceļojumā.

> pagaidi! < Ali lūdzās. Pirmo paniku Reivenas nosūtītie jaunumi bija dzēsuši, bet pats saturs pārbiedējis līdz nāvei. > pagaidi mani — luudzu pagaidi — rfeatstaaj mani!

> kaapeec?< Reivena vaicāja, nogurusi no domu apmaiņas un uzskatot, ka ir jau pietiekami daudz palīdzējusi nezināmajam Hakam.

> tev jaapaiiek jaapaliidz man lai policisti mani nenokjer.

> Reivena jau kļuva nikna, bet viņas atbildes — elementāras.

> jo tu esi taada pati kaa es. mees (tu/es) esam vienaadas.<

> mees esam katra par sevi < Reivena atbildēja.

> sarunas beigas <

Un viņa aizsteidzās projām, neatstājot aiz sevis neko būtisku, kas ļautu svešiniecei viņu sameklēt. Toties viņa pati gan zināja, kur atrast meiteni, ja rastos tāda vajadzība. Ali adrese ierakstījās viņas atmiņā un palika tur līdz brīdim, kad viņai labpatiks to aizmirst.

Reivena izšāvās caur jaunu datu bāžu tūkstoti, meklēdama ierakstus. Cilvēku vārdi, datumi, vecums ieplūda viņas apziņā un nozuda. Skolas atzīmes, holokanāla reģistrācija, bankas rēķini, Tīkla pasts. Par Reičelu nebija nekā. Taču šis tūkstotis bija tikai niecīga daļa no lielpilsētas datortīkla. Šonakt viņa nepaspēs. Atsvabinājusies no datu plūsmas, kas, paklausot viņas pavēlēm, riņķoja apkārt, viņa atgriezās no Tīkla savā sākotnējā stāvoklī. Palēnām izejot no datora, viņa atgriezās ķermenī.

Kādu brīdi viņa mirkšķināja acis, cenšoties pierast pie jaunajiem sajūtu iespaidiem, kas tik krasi atšķīrās no Tīklā piedzīvotā, un pamazām piemērojās realitātei. Tumša istaba, divu aizmigušo šalcošā elpa, lielā klaviatūra zem plaukstām, un, dziļāk ievelkot elpu, jaušama ķīniešu ēdienu smarža. Viņa piecēlās un izstaipījās, kustēdamās gluži kā zemūdens peldētājs, ķermenis negribēja klausīt. Uzmanīgi piegājusi savai gultai, viņa precīzām kustībām atgūlās un bija jau aizmigusi, pirms vēl galva iegrima spilvenā.

Ali atsprāga atpakaļ savā ķermenī un apjēdza, ka trīc. Tikšanās ar svešinieci Tīklā bija sabiedējusi viņu. Vispirms viņa nosprieda, ka tās ir beigas, DDP ir viņu atraduši. Taču atklājums, ka svešā ari ir Haks, bija ne mazāk satraucošs. Svešās klātbūtne šķita vēsa un naidīga. Viņa bija palikusi stindzinoši noslēgta, neko neatklāja par savām spējām, taču bija atklāti nicinoša pret Ali. Viņa atcerējās stindzinošo sajūtu, kad informācijas blāķis pārbrāzās viņai, un bija skaidrs, ka svešajam tagad zināms viss. Ļaunākais, ka svešais atteicās palīdzēt un pazuda bez pēdām. Ar prātu viņa aptvēra, ka vēl viens Haks nu gan ir pēdējais cilvēks, kas varētu viņu nodot, taču līdz šim neviens nebija nojautis viņas noslēpumu.

Piecēlusies no datorkrēsla, Ali piegāja pie loga un palūkojās laukā. Kaut kur ārpusē atradās svešais, ko viņa satika Tīklā. Vienai pašai stāvot dzīvoklī, Ali nezināja, vai viņu pārņēmušas cerības vai bailes par nākamo tikšanos.

Tā bija milzīga istaba ar cinkbaltām un ledaini zilām mēbelēm. Trijās sienās bija iebūvēta mājas tehnika. Ceturtajā — liels logs ar polarizētu stiklu atklāja rāmu dzīvojamā rajona ainavu. Belgrāvijas komplekss atradās vienā no dārgākajiem, izsmalcinātākajiem nostūriem. Šādi tas tika nodēvēts par godu tikpat smalkam vecās Londonas rajonam, kurš tagad sen jau bija pazudis augošās pilsētas dzīlēs. Tagad, kad Ali vēroja dzīvokli, viņai nācās atzīt, ka tieši to viņa zaudēs, ja viņas noslēpums tiks atklāts. Viņa izmisīgi paraustīja gaišpelēko malu šķipsnu, lai atgādinātu sev, ka patiesību zina tikai svešais no Tīkla.