Dīvainā karaļvalsts

"Arī tā," piekrita Princeses. "Taču Jahves vār­du var izrunāt dažādi."

"Dievs ir bezgala dažāds," teica Princeses.

"Es domāju, ka Dievā ir viss, kas vispār ir," sacīja Bruņinieks.

"Dievā nav Pūķis," atbildēja Princeses.

"Visam, ko Dievs ir radījis, ir sava vieta," teica Princeses.

"Kā radība šo vietu var zināt?" jautāja Bruņinieks.

"Ja radība dzīvo pēc paklausības filozofijas, viss notiek pats no sevis. Par pārējo rūpējas pa­saules kārtība."

"Viss ir Dieva izpausme," teica Princeses.

"Vai visā var redzēt Dievu?" jautāja Bruņinieks.

"Jā, bet to ir grūti atšķirt," teica Princeses. "Jo visā ir arī kaut kas no Pūķa."

"Ir lietas, ko Dievs nevar," teica Princeses.

"Es domāju, ka Dievs var visu," Bruņinieks bija pārsteigts.

"Dievs nevar radīt otru Dievu," paskaidroja Princeses. "Dievs nevar būt atšķirīgs no sevis. Dievs nevar izmainīt savu raksturu."

"Dievs ir visuresošs," teica Princeses.

"Arī manī?" vaicāja Bruņinieks.

"Protams," sacīja Princeses, "bet tev ir mazs dārziņš, kura vārtiņus Dievam tu vari gan aiz­vērt, gan atvērt."

"Dievs ir sirmais Karalis," teica Princeses.

"Kā to saprast?" vaicāja Bruņinieks.

"Katrā cilvēkā ir Dievs," atbildēja Princeses.

"Vai arī manī ir sirmais Karalis?" vaicāja Bru­ņinieks.

"Tieši tā," sacīja Princeses.

#

"Dievu ne ar ko nevar salīdzināt," teica Prin­ceses.

"Man liekas, ka viņu var salīdzināt ar Pa­radīzes putniem," sacīja Bruņinieks.

"Protams, viss radītais kādā aspektā ir kā Dievs," Princeses piekrita.

"Dievs ir liels, tu esi mazs," teica Princeses.

"Man patīk būt mazam," sacīja Bruņinieks.

"Tev vienkārši patīk būt blakus Dievam," konstatēja Princeses.

"Dievs dara labu, ko darīdams," sacīja Princeses.

"Tie, kuriem es šad tad nocērtu galvas, gan tā nedomā," iebilda Bruņinieks.

"Tu vienkārši neesi Dievs," teica Princeses.

MAMMAS UZDEVUMS

Reiz Bruņinieka mamma apņēmīgi devās sa­kārtot sava dēla dzīvokli.

"Viņa izjauc manu kārtību," sūrojās Bruņi­nieks. "Man patīk, ka ap mani valda māksli­nieciska nekārtība."

"Nevar prasīt, lai sieviete to novērtē," Bru­ņiniekam teica Princeses. "Sievietes uzdevums ir kaut kā savākt to nekārtību, ko ap sevi rada vīrietis."

SIRMĀ KARAĻA VĒSTULE

ē

Reiz trīs Princeses teica Bruņiniekam: "Ap­ciemo Labo Burvi."

"Labi," sacīja Bruņinieks. "Kas man jādara?"

"Aiznes viņam vēstuli no sirmā Karaļa."

"Bet šī vēstule taču bija domāta man!" iebil­da Bruņinieks.

"Visi jūs esat Ādama bērni," atbildēja Princeses.

KĀ BRUNINIEKAM PIETRŪKST

ē

Reiz Bruņinieks sarunājās ar Princesēm.

"Man dažkārt pietrūkst Pūķa kompānijas," teica Bruņinieks, "lai arī tad, kad viņš ir blakus, es zinu, ka ar viņu ir jācīnās."

"Tev pietrūkst sievietes," paskaidroja Prin­ceses.

"Man brīžiem liekas, ka man pietrūkst nau­das," sacīja Bruņinieks.

"Nauda tev būs," atbildēja Princeses, "bet, kamēr tās tev nav, mēs mācīsim tev redzēt skais­tumu, kas pieejams vienīgi nabagajiem."

ATMINAS PAR ĒDENES DĀRZU

ē

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.

"Es klausījos, kā jūs runājat par Dievu," viņš atvainojās Bruņiniekam un Princesēm.

"Tā mums ir tāda kā rīta kafija," teica Princeses.

"Es arī to gribu," sacīja vecais darbarūķis.

"Nāc un klausies," laipni ielūdzaPrinceses.

"Es mūžīgi skumstu par izjukušo Ēdenes dār­zu," Viesmīlis atzinās.

"Mēs nemitīgi mēģinām to radīt otrreiz," teica Princeses. "Pirmajam bija jābūt, bet mēs zinājām, ka tas aizies bojā. Otrais Ēdenes dārzs būs mūsu pabeigtā karaļvalsts."

PŪKA VĒJŠ

ē

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja zemē kafiju.

"Pie visa vainīgs Pūķis," viņš teica. "Viņš at­kal kaut kur spēlējas ar naudu, laiž banknotes pa vējam un pūš."

ESMES BRĪDIS

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.

"Es esmu," viņš teica.

"Mēs arī," pasmaidīja Princeses.

VIESMĪĻA LIKTENIS

ē

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē. Viņš bija sapinies savā bārdā. Viņam bija visgarākā bārda karaļvalstī. Viņš atcerējās Ēdeni. Viņš tur bija dzīvojis. Viņš atcerējās Ādamu. Viesmīlis bija Bru­ņinieka draugs. Viņš bija stāstījis Bruņiniekam par Ādamu un eņģeļiem. Viņš bija karaļvalsts dārgums. Tādēļ trīs Princeses nolika viņam blakus brīnumaini daiļu un vienlaikus raksturā nejauku meiteni.

"Kāpēc man tas?" jautāja sirmais darbarūķis.

"Lai tu nesapītos savā bārdā un nenomirtu," teica Princeses.

"Es nekā nesaprotu," teica Viesmīlis.

"Tev nav jāmeklē glābiņš gudrībā, bet nelai­mīgā mīlestībā," atbildēja Princeses.

Princešu sarunas ar Bruninieku

#

par mākslu

"Māksliniekam vajag nelaimīgu mīlestību," teica Princeses.

"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks. "Tas taču ir tik sāpīgi."

"Katrs mākslinieks mīl sapņu sievieti. Tādai ir jābūt, bet ne līdz galam."

"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks.

"Sapnis ir sapnis, un dzīve ir dzīve," atbildēja Princeses.

"Mākslai principā nav jabut, bet viņa ir," teica Princeses.

"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks. "Vai tad māksli­nieks dara ko ļaunu?"

"Nē, bet viņš piedāvā pirkt par naudu ilū­ziju."

"Kādu?" vaicāja Bruņinieks.

"Ka viņš ir pērkams," atbildēja Princeses.

"Ir liela māksla uztaisīt svētbildi," sacīja Bru­ņinieks.

"Tā ir bīstama māksla," teica Princeses. "Svēt­bildē nedrīkst pielūgt mākslinieku, kas svētbildi ir taisījis."