Dīvainā karaļvalsts

Reiz pilsētas nomalē, kur dzīvoja Bruņinieks, atkal valdīja rosība - bija ieradies viss galms. Bruņinieks bija priecīgs.

"Atkal sāksies jocīgā galma dzīve," viņš sa­cīja Princesēm.

"Jā," teica Princeses. "Bet vispirms mēs spriedīsim tiesu. Šajā valsts daļā neko nav iespē­jams darīt. Pilsētnieki paši izlemj - kad klausīt, kad ne. Gatavojies karam."

"Man negribētos atnest karu uz savu dzimto pilsētu," Bruņinieks atbildēja.

"To tu nedari," teica Princeses. "Tas ir mūsu lēmums. Tam nav sakara ar tevi. Nepaklausība nedrīkst palikt nesodīta."

BRUNINIEKA JAUNAIS AMATS

ē

Reiz Princeses devās ar Bruņinieku pastaigā pa mežu.

"Mēs esam izdomājušas tev amatu," teica Princeses.

"Kāds tas ir?" Bruņinieks jautāja.

"Karaliskais Rotaļu Mācītājs," Princeses at­bildēja.

"Kas tas tāds?" Bruņinieks nesaprata.

"Tas ir cilvēks, kas visiem saka, ka ar Prin­cesēm var arī parotaļāties."

BRUNINIEKA DZIMTENE

ē

Reiz Bruņinieks kopā ar Princesēm devās pa­staigā.

"Cik mierīgi ir visapkārt," sacīja Bruņinieks.

"Labi strādā apsardze," teica Princeses.

"Kāpēc mūs tā sargā?" vaicāja Bruņinieks.

"Pilsētniekiem nepatīk, ka šeit uzturas galms, dažādām nepiederošām personām interesē, kas pilī notiek."

Bruņinieks un Princeses turpināja pastaigu. Pie viņiem pienāca Pūķis. Viņš sāka pļāpāt par dzīvi un naudu.

"Man patīk šī zeme," viņš teica. "Te visi domā tikai par naudu. Pavēliet, un visi šeit darīs to, ko es teikšu."

"Zemes, kurās tu esi valdījis, pēc tam ir mi­rušas," atbildēja Princeses.

"Sī zeme jau tagad nav dzīva," Pūķis nicīgi sacīja.

"Mēs gribam šeit izdarīt kaut ko, par ko Bruņiniekam būtu prieks. Tā galu galā ir viņa dzimtene. Lai tā vienkārši ir zeme, kur rodas pasakas," Princeses teica.

VIESMĪĻA VĒLĒŠANĀS

ē

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.

"Es gribu, lai Bruņinieks ir putns," viņš teica Princesēm.

"Putni nesaprot to, ko saprot cilvēki," Prin­ceses atbildēja.

»

KAS IR ĀDAMS?

Sirmais Karalis reiz pastaigājās ar Bruņinieku gar jūras krastu.

"Nez ko Ādams Paradīzē dara?" jautāja Bru­ņinieks.

"Grib no turienes tikt ārā," pajokoja Karalis.

"Es nesaprotu," brīnījās Bruņinieks.

"Atkal droši vien paslēpies krūmos," sacīja Karalis.

"Kāpēc viņš baidās būt kails Dieva priekšā?" vaicāja Bruņinieks.

"Tāpēc, ka viņš nav mākslinieks," teica Karalis.

KARAĻA NOSLĒPUMS

ē

Sirmais Karalis reiz pastaigājās ar Bruņinieku pa mežu.

"Es gribēju tevi pasaukt slepenā vietā," teica Karalis.

"Kas tev par noslēpumu?" ziņkārīgi vaicāja Bruņinieks.

"Es gribu tevi slepeni padarīt par troņmant­nieku. Tu drīkstēsi teikt: es esmu karalis, daru, ko gribu!"

"Man patīk darīt to, ko grib Dievs," teica Bruņinieks.

"Tieši tāpēc," atbildēja Karalis.

KARAĻA UZDEVUMS

ē

Reiz sirmais Karalis pastaigājās ar Bruņinieku pa pilsētas ielām.

"Es gribu, lai tu būtu mans sūtnis pie pilsēt­niekiem," teica Karalis.

"Pilsētnieki par mani smejas," Bruņinieks mēģināja atrunāties.

"Bende viņiem nocirtīs mēles," sacīja Karalis.

"Tā ir mana dzimtā pilsēta," iebilda Bruņinieks.

"Nedrīkst būt tāda pilsēta, kur nekas ne­notiek," dzelžainā balsī teica Karalis.

KĀ KĻŪT PAR

TROŅMANTNIEKU

ē

Reiz Bruņinieks kopā ar Karali dzēra alu. "Kā tu iedomājies mani padarīt par troņ­mantnieku?" vaicāja Bruņinieks.

"Tev manis dēļ bija jācieš," teica Karalis. "Es gribu, lai tev būtu alga par tavām ciešanām."

"Es mīlu tevi," sacīja Bruņinieks. "Es visu daru par brīvu."

"Bet kaut kā jau tev jādzīvo," teica Karalis. "Nav taču vairs Ēdene."

CELS PIE KARAĻA

ē g

Reiz sirmais Karalis gribēja iedzert ar Bru­ņinieku glāzi alus. Viņi tikko bija iznākuši no Karaļa pils.

"Manas pils durvīm ir jābūt atvērtām vien­mēr," sacīja sirmais Karalis. "Katram ir ceļš pie manis. Es mīlu visus. Es piedodu visiem."

"Kā var piedot visiem?" vaicāja Bruņinieks.

"Piedošana ir Paradīzes atslēgas," teica sir­mais Karalis.

SARUNA PAR KARALI

Reiz Bruņinieks ar Princesēm sarunājās par Karali. "Man patīk Karalis," teica Bruņinieks. "Tādu kā tu ir maz," atbildēja Princeses. "Nevar būt," Bruņinieks bija pārsteigts. "Lielākā daļa apstājas pie viņa bildes," teica Princeses.

"Man arī ir Karaļa bilde," sacīja Bruņinieks. "Bet tu meklē tālāk," teica Princeses. "Kas ir tālāk?" vaicāja Bruņinieks. "Karaļa bērnība," sacīja Princeses. "Man ir smagas un skaistas atmiņas par savu bērnību," domīgi teica Bruņinieks.

"Karalim tāpat," atbildēja Princeses.

KARAĻA NOVĒLĒJUMS

ē

Reiz sirmais Karalis runāja ar Bruņinieku.

"Es esmu nolēmis piešķirt Labajam Burvim tiesības uz pastāvīgu audienci pie manis."

"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks.

"Es redzu, ka viņš sāk izveseļoties no savas slimības," teica Karalis.

"Kas tā ir par slimību?" vaicāja Bruņinieks.

"Pūķa gudrības sekas," sacīja Karalis.

"Nez ko mans Pūķis dara?" vaicāja Bruņi­nieks.

"Droši vien slepus skatās uz sievietēm," teica Karalis un pasmaidīja.

Abi kādu brīdi klusēja.

"Tas ir labi, ka Labais Burvis ir tavs draugs," sacīja Karalis.

"Ir ar ko parunāt par Princesēm," teica Bru­ņinieks.

"Manas meitas ir jaukas," sacīja Karalis.

"Tieši tā," Bruņinieks piekrita.

KARALVALSTS ŽURNĀLS

ē

Karaļvalstī bija žurnāls. Tajā strādāja Būdas mūks ar pliku pauri. Reiz pie viņa ienāca Buda.