Dīvainā karaļvalsts

"Mana krusttēva darbavietā ir daudz svēt­bilžu," teica Bruņinieks. "Man tās patīk."

"Svētbildes nav māksla," atbildēja Princeses. "Tās ir kaut kas cieņas izrādīšanai."

"Man patīk svētbildes kā māksla," atteica Bruņinieks.

"Savu mākslu nedrīkst skūpstīt," Princeses paskaidroja.

XX

"Karaļa pilī ir jābūt daudziem mākslas dar­biem," Princeses sacīja.

"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks.

"Karalis pieņem grūtus lēmumus. Viņam ir vajadzīgs jocīga veida šņabis, lai aizmirstos."

"Vienīga māksla, kas ir patiesi laba, ir baz­nīcas māksla," teica Princeses.

"Man patīk māksla baznīcā, bet man patīk arī māksla ārpus tās," sacīja Bruņinieks.

"Labs mākslinieks panāk, ka viņam seko. Taču parasti mākslinieks nav priesteris. Tas ir svarīgi, lai

māksla cilvēku vestu pie priestera, nevis uz mežu."

•<>•

XX

"Māksla pastāvēs mūžīgi, un ar to vienkārši ir jāsamierinās," teica Princeses.

"Kāpēc tādas skumjas?" vaicāja Bruņinieks. "Tā ir cilvēka vēlēšanās - būt radošam kā Die­vam. Taču šī vēlēšanās nedrīkst piepildīties līdz galam, jo parasti māksliniekam nav Dieva ētikas,

un viņš bieži rada kaut ko, kas vēlāk mokās."

•<>•

XX

"Māksla ir vienmēr bijusi un būs, lai arī tā balstās uz ilūziju," sacīja Princeses. "Kāpēc?" Bruņinieks nesaprata. "Cilvēkā ir Dieva attēls, tādēļ viņš vienmēr radīs. Tomēr cilvēks nav Dievs, tādēļ viņš nespēj radīt pa īstam."

"Mākslas darbu novērtēt naudā var tikai briesmonis," sacīja Princeses. "Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks. "Aiz mākslas darba stāv mākslinieka dvēsele. Bet te kāds izņem maku un sāk rēķināt, cik tas maksā."

^

"Mākslas darbs valstī iztere lieko naudu," teica Princeses.

"Kādā veidā?" Bruņinieks nesaprata.

"Kāds ir gatavs maksāt par ilūziju," atbildēja Princeses.

"Aiz mākslas ir sava patiesība," Bruņinieks viņām nepiekrita.

"Tā vienkārši ir mākslinieka dvēsele," teica Prin­ceses, "kura nav ne sliktāka, ne labāka kā pārējiem. Mākslinieks vienkārši viņu māk parādīt, citi ne."

XX

"Māksla ir dzīvesveids," teica Bruņinieks.

"Tā tas ir," Princeses piekrita.

"Mākslinieki ir bandīti," sarunā iejaucās Pūķis. "Viņi pastāvīgi man atņem naudu. Tiklīdz man liekas, ka es būšu karaļvalsti saņēmis savās nau­das spīlēs, tā visi kā jukuši sāk pirkt mākslu."

Princeses pasmējās.

"Aiziesim labāk kopā pastaigāties, un tu uz­taisīsi mums kādu mākslas objektu," viņas teica Bruņiniekam.

"Man patīk mācītāju tērpi kā mode un baz­nīcas rituāls kā mākslinieciska akcija," teica Bru­ņinieks.

"Tāpēc arī tevi nekur nemīl," teica Princeses. "Tu pastāvīgi pārvērt farizejismu jokā."

"Pareizā valstī māksliniekam ir jābūt naba­gam," sacīja Princeses.

"Kāpēc?" vaicāja Bruņinieks.

"Lai viņš redzētu skaistumu, kas tiek dāvāts par brīvu."

"Māksla ir nelaimīgu cilvēku mierinājums," Princeses teica Bruņiniekam.

"Māksla ir spēcīga narkotika," sacīja Bruņinieks.

"Tā ir vienīgā narkotika, ko mēs atļaujam mūsu karaļvalstī," teica Princeses.

"Paģiru pēc tās nav," Bruņinieks piezīmēja.

"Tā ir veselīga ilūzija," atbildēja Princeses.

XX

"Mākslinieks ir interesanta profesija," teica Princeses.

"Jā," piekrita Bruņinieks. "Reizēm izsalcis, reizēm laimīgs."

"Laimīgs kā Dievs," precizēja Princeses.

"Izsalcis kā paklīdis suns," drūmi sacīja Bru­ņinieks.

"Vienīgi Ēdenē viss ir par brīvu," mierināja Princeses.

XX

"Pasaule ir Dieva māksla," teica Princeses.

"Tātad māksliniekiem jābūt," priecīgi kon­statēja Bruņinieks.

"Ists mākslinieks ir profesionāls ubags," sa­cīja Princeses.

"Kāpēc?" nesaprata Bruņinieks.

"Nav cenas bezgalībai," teica Princeses.

XX

"Māksla ir sapņa piedāvājums," teica Prin­ceses.

"Mākslā ir kāds noslēpums," papildināja Bru­ņinieks.

"Tas ir Dieva attēla noslēpums cilvēka," at­bildēja Princeses.

SAPŅA NĀVE

ē

Reiz trīs Princeses sarunājās ar Bruņinieku.

"Karaļvalstī ir vajadzīgs slepenais dienests," teica Princeses.

"Man nav bail, ja mani noklausās," sacīja Bruņinieks. "Es tāpat visiem saku visu."

"Citi tā nedara," teica Princeses. "Citi jāspiež runāt klusi ar savām sievām guļamistabā."

"Kāpēc? Tas taču ir briesmīgi," iebilda Bru­ņinieks. "Tā bija Pūķa valdīšanas laikos."

"Mums būs cits slepenais dienests," teica Princeses. "To vadīs Labais Burvis."

"Kāpēc?" nesaprata Bruņinieks.

"Viņš noklausīsies tevi mūsu vietā. Mums nav laika."

"Kas notiks karaļvalstī?" vaicāja Bruņinieks.

"Sēru uguņošana."

"Es neko nesaprotu," teica Bruņinieks.

"Ir nomiris sapnis," Princeses bēdīgā balsī paziņoja.

"Kāds?" jautāja Bruņinieks.

"Ka Paradīzē var nokļūt par brīvu."

AIZMIRSTAIS SAPNIS

Reiz Bruņinieks gribēja Princesēm pastāstīt savu sapni.

"Es tikai atceros, ka sapņoju, taču, ko īsti, - neatceros."

"Tas arī nav jāatceras," Princeses sacīja, "jā­atceras tikai, ka mūsu karaļvalsts ir sapņu karaļ­valsts."

VIESMĪĻA RAKSTURS

ē

Reiz Karaļa Viesmīlis atkal izlēja kafiju zemē.

"Princeses ir tik skaistas," viņš teica. "Vien­kārši gribas raudāt."

Pūķis pa pils logu iebāza galvu un sacīja: "Viņas ir trīs mazas, ķiķinošas meitenes."

"Es tevi nositīšu," iesaucās Viesmīlis un meta viņam ar krūzi.

"Vecais, iedomīgais rūķis," noņurdēja Pūķis un aizbēga.

GALMA IERAŠANĀS