Dievi un karotāji

Pār debesīm pārlaidās par tumsu tumšāks apveids.

Zēns rakājās atmiņā. Viņš sāka nedroši skaitīt bur­vestību.

Tumsa aizplīvoja garām, un spārnu vēdas izgaisa naktī. Zēns sasprindzināja dzirdi. Viņš zināja, ka tie atgriezīsies.

Niknie vajā tos, kas ir nogalinājuši savu asini; Hīlass nevienu nebija nogalinājis, taču zināja, ka tas viņu neglābs. Niknajiem bija vienalga, kas stājas tiem ceļā. Ja pagadies par tuvu midzenim vai arī esi apzīmēts ar vajātā zīmi tad viņi vajās arī tevi.

Akastoss zināja, ko dara. Viņš bija piesējis Hīlasu pie koka ar mezgliem, ko nevarēja atraisīt, un uzvilcis savu zīmi divas reizes, lai gari nevarētu kļūdīties. Hīlass bija bezpalīdzīgs kā kaza, kas piesieta pie mieta par ēsmu lauvam.

Debesis aizsedza milzīgs, ēnains apveids. Tas no­sēdās uz grāvja malas un ar ādainu plaukšķi sakļāva spārnus.

Hīlasa drosme saruka.

Atkal atskanēja spārnu vēdas. Uz malas uztupa vēl viena ēna. Zēns dzirdēja, kā uz nodeguļiem noklakst nagi. Viņš saoda svilušas miesas smārdu. Redzēja, kā tumsa sakustas.

Valdīja briesmīgs, visu dzirdošs klusums.

Šķita, ka viņš pamana, kā tumsa grāvja malā sastingst un sāk līst lejup, gāzelēdamās no vienas puses uz otru. Meklējot viņu.

Domās viņš tos juta. Viņu miesa Haosa ugunīs bija pārogļojusies melna. Jēli sarkanās mutes bija kā vaļējas brūces.

Vai tie redzēja tumsā? Vai dzirdēja Hīlasa smagos elpas vilcienus un sviedru ritēšanu pa viņa sāniem? Vai tie saoda viņa bailes?

Hīlasam nebija krūkļa, ar ko tos atvairīt. Varēja tikai murmināt burvestību bet tikai pie sevis, izmisīgi cerot, ka nenodos sevi.

Zēns ar acs kaktiņu pamanīja kaut ko sakustamies uz zemes.

Tur. Pie ieejas grāvī. Viņš sasprindzināja redzi, lai kaut ko saskatītu tumsā, bet tā bija pārāk bieza.

Augstāk, grāvja malā, kluknēja tumsa, gariem taus­tekļiem lienot lejup, lai viņu atrastu.

Atkal tā pati kustība uz zemes bet nu jau tuvāk; šurp zagās kāda ēna. Burvestība iestrēga Hīlasam kaklā. Sirdi sagrāba šaušalas…

-   Hīlas! ēna uz zemes iečukstējās. Tā esmu es! Pirra!

Bija tik tumšs, ka meitenei bija jātaustās, lai tiktu pie Hīlasa. Ja ne viņa gaišie mati, Pirra zēnu nemūžam nebūtu atradusi.

-   Vai viss kārtībā? viņa čukstus jautāja, raustīdama mezglus tam aiz muguras. Tie bija cieti kā granīts; mei­tene nespēja tos atraisīt.

-   Vai tev ir duncis? Hīlass izdvesa. Ātri! Pārgriez saites!

Pirra sāka kapāt jēlādu, bet tā bija pārāk sīksta.

-   Pasteidzies! Viņi ir tieši virs mums!

Meitene pacēla galvu. Viņu pārņēma šausmas.

Tumšs veidols novēlās zemē un ievilkās cipresēs

grāvja galā. Pirra izdzirda nagu skrapstus un spārnu ādaino krakšķēšanu.

Viņa no jauna metās virsū virvei. Rokas drebēja. Asmens noslīdēja.

-   Viņš mani iezīmēja, Hīlass šņāca. Viņi to jūt. Es nevaru to vietu aizsniegt vai tu vari?

-Kur?

-   Uz pieres un uz krūšu kaula. Un viņš apsēja savus matus man ap kaklu.

Pirra drudžaini sataustīja zēna seju un ar pirkstiem noberza ar ogli uzvilkto zīmi, tad notīrīja arī krūtis. Mati zēnam ap kaklu bija tik slideni, ka tos nevarēja atsiet. Meitene mēģināja tos pārgriezt. Viņai nekad nebija ienā­cis prātā, ka mati varētu būt tik izturīgi. Beidzot izdevās, un viņa aizmeta cirtu prom. Atsākusi darboties ap virvi, Pirra atcerējās aiz jostas aizbāztās krūkļa lapas.

-   Kāpēc tu pārtrauci? Hīlass klusi jautāja.

-   Man ir krūklis…

-   Tas nelīdzēs, viņi ir par tuvu!

Trīsdesmit soļus tālāk ēnains apveids nokrita no cip­reses un ar šaušalīgu būkšķi piezemējās.

Bērni sastinga.

Pirra atsāka apstrādāt virvi. Es nevaru, viņa klusi murmināja. Tas būs par ilgu.

-   Sameklē akmeni, Hīlass izdvesa, un ogles gabalu. Uzvelc uz tā viņa zīmi un apsien apkārt matus.

Meitene aptvēra, ko viņš ir nodomājis. Māneklis?

-   Izdari to tūlīt pēc tam atsiesi mani!

-   Bet…

-   Pirra, ja mēs tūlīt pat neuztaisīsim mānekli, tad nebūs svarīgi, cik ātri mēs skriesim!

Meitene paķēra akmeni un nolauza papeles zaru.

-   1ās zīmes, viņa klusītēm prasīja. Kādas tās izskatījās?

-   Es… es tās neredzēju.

Pirras domas šaudījās. Vai viņš tev pateica savu vārdu?

-   Akastoss.

-   Un kā tev šķita, kā tās zīmes izskatās?

Ēna grāvja galā sašūpojās. Pirra izdzirda šaušalīgu ošņāšanos. Bailes aptumšoja viņai prātu.

-   Tās likās kā… kā lejupvērsts duncis… un man šķiet, ka abos spala galos bija svītras…

-   To es pazīstu, tā ir viņa vārda pirmā skaņa. Pirra akli uzvilka uz akmens zīmi, cerēdama, ka tā būs īstā. Bet kur palika mati? Viņa grābstījās pa zemi. Nevarēja tos atrast. Bailes auga augumā.

Dabūju. Meitene drebošām rokām apsēja matus akmenim.

-   Pasteidzies, Hīlass mudināja.

Ošņāšanās mitējās. Ēna palika nekustīga. Tā bija saju­tusi smārdu.

It kā pēc kāda signāla no klintīm nolēca vēl viena ēna, saceļot nelabi dvakojoša vēja pūsmu; tā iekārtojās cipresēs. Tai sekoja vēl viena.

Beidzot mati bija sasieti. Pirra atvēzējās un aizmeta akmeni uz grāvja galu, cik vien tālu spēja.

-   Pārgriez saites! Hīlass elsa.

Ēna uz zemes apstājās sašūpojās un metās pakaļ akmenim.

Pirra drudžaini cirta pa virvi.

-   Nekapā, Hīlass pamācīja, zāģē tā kā koku!

Meitene vēl nekad mūžā nebija zāģējusi koku, bet