Dievi un karotāji

Nu jau Hīlass to noteikti būs uzminējis pat tad, ja nebija dzirdējis burvestību, ko svešinieks nomurmināja, saberzdams plaukstā tās lapas.

Pirra neatcerējās, kad pirmo reizi bija dzirdējusi to burvestību Dievietes Namā, bet zināja, ka Keftiu to atkārto jau tūkstošiem gadu tāpat kā Ēģiptē to viņai bija pastāstījis Jūzerrefs. Baiļu pārņemti ļaudis to bija čukstējuši jau sen, pirms uzcēla pirmo Dievietes Namu vai akmens kalnus, ko ēģiptieši bija uzbūvējuši tuksnesī. Tā bija senāka par savvaļas ciltīm, kas dzīvoja alās vēl pirms tiem laikiem, kad dievi iemācīja cilvēkiem apstrā­dāt zemi.

Tā bija senākā burvestība pasaulē.

Burvestība pret Niknajiem.

30

No koku pazarēm līda ēnas, un Hīlasa rīkli aizžņau­dza bailes. Svešinieks viņam blakus visu laiku meta nemierīgus skatienus uz apdegušajiem kokiem un ošņāja gaisu kā briedis, kas saož briesmas. Kāpēc uz šo pusi, Blusa? viņš ieņurdējās.

-    Tas ir ceļš uz tavu kuģi, Hīlass meloja.

-    Skaties, lai tā būtu.

Svešinieks turēja degošo zaru augstu paceltu, it kā lai atvairītu nakti. Reižu reizēm viņš pakošļāja pa lapai no sava maka vai nomurmināja zem deguna burvestību. Lapas bija no krūkļa, un pat tad, ja Hīlass to vēl nebūtu uzminējis, burvestība būtu viņam pavēstījusi iemeslu, kāpēc svešiniekam nebija ne amuleta, ne zīmogakmeņa. Viņš negribēja sevi nodot tiem, kas viņu vajāja: Niknajiem.

Debesis bija apmākušās un krāsojās sarkanīgas. Ielejā valdīja klusums; tā it kā aizturēja elpu. Tepat netālu bija apsēstais grāvis. Hīlass iedomājās par tumsu, kas kustē­jās zem melnajām cipresēm. Viņš spicēja ausis, vai nesa­dzirdēs spārnu vēdas. Viņam draudēja nāves briesmas tāpēc vien, ka bija kopā ar šo vīru.

Sabiezēja krēsla; gājēji nonāca pie avota. Izslāpuši zvēri bija to izmīdījuši, atstājot dubļainu ieplaku, bet nu avots bija pamests un vienīgā dzīvības zīme bija odu mākoņi.

Nav sikspārņu, Hīlass nodomāja. Tur, kur bija tik daudz odu, vajadzētu būt sikspārņiem.

-            Ilgi neapstāsimies, svešinieks nomurmināja.

-   Mums jātiek prom pirms tumsas.

Piesējis Hīlasu pie koka stumbeņa un atbalstījis lāpu pret klintsbluķi, vīrietis ātri padzērās, no jauna piepildīja savu ūdens maisu un apslacīja ar ūdeni vāti savā ciskā. Tad viņš, Hīlasam par pārsteigumu, atnesa ūdens maisu un iedeva padzerties arī viņam.

-   Paldies, zēns pateicās.

Svešinieks, šķiet, nedzirdēja. Lāpa bija gandrīz izde­gusi; viņš staigāja riņķī, meklēdams citu zaru.

Hīlass nespēja viņu saprast. Svešinieks bija cietsirdīgs un biedējošs, un noteikti bija izdarījis kaut ko šaušalīgu, ja jau viņu vajāja Niknie, tomēr reizēm īsu mirkli parā­dīja laipnību; un Hīlasam gluži neviļus gribējās, lai viņam vīrietis iepatiktos. Bija tā, it kā spēcīgajā stāvā mājotu divi vīri viens, kas negribēja darīt Hīlasam pāri, un otrs, kas būtu gatavs uz visu, lai tikai izdzīvotu.

Vēja brāzma sagrieza putekļus virpuļos. Svešinieks strauji kā ķirzaka paķēra lāpu un griezās ap savu asi, pārmeklējot ēnas. Sejā plaiksnījās neprāts, un bārdā pazi­bēja atņirgti zobi.

Vējš mitējās. Svešinieks nolaida lāpu. Piere spīdēja sviedros. Vīrs pamanīja, ka Hīlass skatās. Jocīgi ir ar tām bailēm, viņš sacīja. Sadzīvo ar tām gana ilgi, un tās kļūs par sabiedrotajām. Bet to tu zini, vai ne, Blusa? Tu zini, kas šai ielejai kaiš.

Hīlass pamāja. Ko tu tādu izdarīji, ka tie tevi vajā?

Svešinieks palūkojās lejup uz zēnu. Tu esi par jaunu, lai to saprastu. Par jaunu visiem šiem notikumiem. Tev vajadzētu būt mājās un kopt savas kazas.

-   Tās nogalināja Vārnas. Viņi nogalināja manu suni.

Vīrietis sarauca uzacis. Tad viņš iztrūcināja Hīlasu,

pajautājot, kur palicis tā nazis. Kad zēns neatbildēja, sve­šinieks jautāja vēlreiz: Tev pie jostas ir tukša maksts kur tad nazis?

-   Es… es to pazaudēju.

Svešinieks apsvēra dzirdēto. Vai zini, kāpēc Vārnas nodedzināja šo ieleju? viņš klusi vaicāja.

Hīlass papurināja galvu, prātodams, uz ko gan sve­šais mērķē.

-   Padomā, Blusa! Cilvēki ziedo tad, kad kaut ko grib. Vārnas noteikti kaut ko ļoti, ļoti gribēja, ja jau nodedzi­nāja veselu ieleju. Vīrietis uzmanīgi aizdedzināja jaunu lāpu ar veco un, pienācis pie Hīlasa koka stumbeņa, apsē­dās zēnam blakus. Es sev vaicāju, kāpēc lai Krātoss no­pūlētos ar ārpusnieku medīšanu, viņš prātoja. Čūska uzbrūk tad, kad jūtas apdraudēta. Tāpēc pajautā sev, Blusa, kāpēc viņi jūtas apdraudēti? Kā gan sīks, kārns ārpusnieks varētu apdraudēt Vārnas visvarenos Mikēnu valdniekus?

-   Nezinu, Hīlass atbildēja.

-   Es tev pateikšu. Lai apdraudētu Vārnas, ir jāatņem viņiem tas, kas notur viņus pie varas. Vai zini, kas tas ir?

Hīlass vēlreiz papurināja galvu.

-   Vārnu vara sakņojas duncī. Svešinieks apklusa, lai paskatītos, kā Hīlass to uztvers. Savādi, vai ne? Nevis kādā alabastra kausā vai vistīrākā zelta kaklarotā. Tikai vienkāršā bronzas duncī. Trīs kniedes un vienkārša zīme uz spala: kaujas ratu ritenis, kas saplacinās viņu ienaidniekus. Ar to dunci viņi ir neuzveicami. Bez tā ne.

Zēns nopūlējās neļaut vaibstiem sevi nodot, taču iek­šienē viņam reiba galva. Domas lidot aizlidoja uz to kapu,