Dievi un karotāji

-   Atceries, kā toreiz alās, kad tev uzklupa tā čūska, duncis ieķērās makstī? Varbūt tas gribēja, lai tev iekož, lai varētu izbēgt. Un toreiz, kad tu uzkāpi tajā koku kaudzē

un nazis izkrita, mirkli pirms tas Akastoss… mirkli pirms viņš tevi notvēra. Ja viņš to būtu pie tevis atradis, nazis tagad būtu pie viņa. Man šķiet, ka ari to duncis negribēja. Nē, Hīlas. Ja tu to iemetīsi Jūrā, tas atradīs ceļu, kā atklā­ties. Kā tikt atpakaļ pie Vārnām.

Hīlass notrīsēja par spīti svelmei. Viņš skatījās, kā uz asmens rotājas saules atspīdumi. Viņam bija neomulīga sajūta, ka duncis klausās.

-          Man tikko ienāca prātā vēl kaut kas, Pirra ieteicās.

-    Varu derēt, ka Krātoss saviem vīriem nav pateicis, ka tas ir pazudis.

-   Kāpēc ne?

-Tā būtu vājuma pazīme. Ja gribi noturēties pie varas, nekad neizrādi vājumu. To man iemācīja māte. Jā. Krātoss droši vien ir pateicis tikai saviem tuvākajiem radiem. Var­būt tikai Testoram un Telamonam un nevienam citam.

Hīlass cieši pavērās Pirrā. Telamonam? Telamons ir tā vīra radinieks?

Meitene pamāja. Testors un Krātoss ir brāļi. Viņu tēvs ir Mikēnu virsvadonis Koronoss. Telamons ir viņa mazdēls. Viņš ir Krātosa brāļadēls. Tāpēc viņš ir Vārna. Viņš ir Vārna jau kopš dzimšanas. Hīlas, vai tev nav labi?

Viņš atkal bija kalnos un turējās uz dzīvību un nāvi zem tās pārkares, kamēr melnās ādās un bronzā tērpts briesmonis pārliecās pār aizas malu. Viņš redzēja spē­cīgu, pelniem nosmērētu roku. Juta skatienu no bruņuce­pures spraugas, kas pārmeklēja nogāzi, lai viņu atrastu…

Krātosa dēļ bija nogalināts Škics. Krātosa dēļ Izi bija pazudusi kaut kur mežonīgos apvidos. Krātoss Koro­nosa dēls. Telamona tēvocis.

-   Hīlas?

-    Liec mani mierā! viņš uzbrēca. Vienkārši liec mani mierā!

Zēns, neskatīdamies apkārt, aizbrāzās prom biezoknī.

Viņus nesauc par Vārnām, Telamons sacīja. Viņi ir diža dzimta Koronosa dzimta… Mans tēvs… viņam ar tiem nav nekāda ienaida… Viņš ir vadonis tas nozīmē, ka ne vien­mēr var izvēlēties, ar ko ir darīšanas.

Tas viss bija tiesa tomēr cik daudz melu bija tajā, ko viņš atstāja nepateiktu.

Jautājumi joprojām vērpās ap to pašu. Ja Telamons tiešām ir Koronosa dzimtas loceklis kāpēc tad viņš palī­dzēja Hīlasam aizbēgt? Kāpēc nozaga tēva kaujas ratus un atveda pārtiku? Kaltētās aitas aknas, valriekstu sulu. Kāpēc?

Hīlass gluži neapzināti bija atradis ceļu uz mežmalu. Jūra rimti dusēja zem īgni dzeltenām debesīm. Oļi zvē­roja tik spoži, ka sāpēja acis.

Līdz šim, lai ko arī nācās pārdzīvot, Hīlass visu laiku bija cerējis, ka pienāks brīdis, kad to visu varēs izstāstīt draugam. Pagaidi vien, kad izstāstīšu šito Telamonam, viņš bija sev sacījis. Bet nu vairs nebija neviena, kam stāstīt.

Zēns atminējās alā dzirdētos Dievietes vārdus. Hīlass bija jautājis, kāpēc Vārnas viņu vajā, un Dieviete bija atbildējusi: Patiesība dzeļ. Tobrīd šķita, ka ar to domāta jūrasčūska. Tagad zēns atskārta, ka Viņa brīdināja par to, ko viņš uzzinās.

Un patiesība tik tiešām dzēla dziļi. Hīlasam bija tāda sajūta, it kā kāds būtu iedūris viņam krūtīs nazi un vēl pagriezis.

Viņš nevarēja atgriezties pie Pirras. Bija jāpabūt vie­nam.

Nē vienam ne. Viņam vajadzēja Garu. Delfins sa­pratīs.

Krastā nebija ne miņas no Vārnām. Zēns aizskrēja līdz klintīm turpat seklumā un paslēpās. Viņš paplikšķināja viļņus ar plaukstām. Kad tas nelīdzēja, viņš pabāza galvu zem ūdens un sauca Garu, izdvešot burbuļu šaltis.

Bet, lai ko viņš arī darīja, Gars neparādījās.

33

Bija milzīgs atvieglojums atkal būt atklātā Jūrā, bet delfīns ļoti uztraucās par savu baru un arī par zēnu un meiteni. Bija sajūta, it kā viņš būtu sabijis alās veselu mūžību, kaut arī tur notikušais jau sāka izplūst zilā miglā.

Viņš atcerējās, kā bija iesprūdis kanālā un drudžaini locījies, lai atbrīvotos. Viņš atcerējās, kā pār muguru slī­dēja rēgainas spuras un kā tuvojās guldzoši smiekli. Tad smiekli aprāvās, un delfīns pārstāja cīnīties. Viņu pār­ņēma bijība. Bija atnākusi Mirdzošā.

Viņa peldēja arvien tuvāk un tuvāk, līdz delfīnu apņēma viņas saltā, zilā uguns. Viņa bija tik liela un nevainojama kā pati Jūra. Uz spurām nebija ne robiņa, ne skrambiņas, uz sāniem nemanīja ne zobu atstātas pēdas, ne rētas. Aste bija stiprāka par vētru, un acis dziļākas par Melndzelmi.

Ar vienu sānspuras vēzienu tā atbrīvoja delfīnu no klintīm. Viņa sadziedēja skrāpējumus un brīnumaini aiz­skaloja visas sāpes. Viņa uzrunāja to delfīnu valodā, kam nevajag balss, un viņš saprata.

Pakļaudamies Viņas gribai, delfīns aizpeldēja līdz Dziedošo Atbalšu Vietai, un Viņa tam parādīja gliemež­vāku, kas nebija nekāds gliemežvāks, bet akmens. Delfīns saudzīgi uzmauca to uz deguna, un Mirdzošā aizsūtīja

viņu atpakaļ pa līkumotajiem kanāliem; un tad, kad del­fīns atkal bija ticis laukā, viņš atstāja neīsto gliemežvāku tur, kur tam bija īstā vieta.

Tagad tas viss šķita noticis pavisam sen un kaut kur ļoti tālu. Viņš bija izpildījis Mirdzošās gribu, un tā bija viņu atbrīvojusi.

Bet kur bija visi pārējie?

Delfīnam pār sāniem pārskrēja raižpilnas trīsas; viņš sauca un klikšķināja, un atkal sauca.

Nekā.