kur mirstošais keftietis bija mudinājis paņemt dunci. Tas ir vērtīgs. Es to nozagu. Turi to paslēptu.
- B-bet kā tas var būt? viņš izstomlja. Kā viņu vara var slēpties duncī?
- Es tev pateikšu, svešinieks atsaucās, joprojām pētīgi vērdamies viņā. Pirmais Koronosa dzimtas vadonis izcīnīja lielu uzvaru pār saviem ienaidniekiem. Viņš nogalināja to vadoni ar triecienu, kas pāršķēla uz pusēm gan bruņucepuri, gan galvu. Vēlāk viņš no pāršķeltās bruņucepures izkala dunci. Uzkarsēto bronzu atdzesēja asinīs no paša kaujā gūtajiem ievainojumiem. Tad upurēja septiņus vēršus un piesauca Debesu Tēvu iedvest duncī viņa dzimtas spēku un dot tiem bronzas stiprumu un izturību. Debesu Tēvs sūtīja ērgli par zīmi, ka lūgšana ir uzklausīta. Kamēr vien Koronosa dzimtai būs duncis, viņi būs neuzveicami.
Vīrietis apklusa, ne mirkli nenolaizdams dziļi iegrimušās acis no Hīlasa sejas. Kad es ielejas galā ieraudzīju to lielo, sadedzināto upuri, tas man kaut ko pavēstīja. Tas man sacīja, ka Vārnas ir pazaudējuši savu dunci. Tāpēc viņi atbrauca uz šo salu. Tāpēc viņi veica to ziedojumu. Lai izlūgtos no dieviem atdot to atpakaļ.
Vējš bija pilnīgi norimis. Vienīgā skaņa bija avota čala.
Pēkšņi svešinieks pieliecās Hīlasam pavisam tuvu.
- Vai tāpēc viņi vajā ārpusniekus, Blusa? Vai ārpusnieks nozaga viņu dunci? Vai to izdarīji tu?
Hīlass ielūkojās viņam acīs. Es to nenozagu. Zvēru pie savas māsas dzīvības.
- Bet tu par to zini.
-Jā.
- Kur tas tagad ir?
- Nezinu.
- Kā tu par to vispār uzzināji?
- Tikai tagad, kad tu man pastāstīji.
- Kad tu to pēdējo reizi redzēji?
Zēns saminstinājās. Pirms dažām dienām. Tas ir pazudis, tas iekrita Jūrā… Viņš mēģināja novērsties, bet svešinieka skatiens to neļāva. Viņš redzēja, ka Hīlass melo.
- Vai tas ir pie tavas meitenes? Tās meitenes, kuras pēdas es atradu klajumā?
- N-nē, Hīlass stomījās. Es nezinu, kur tas ir. Tas ir tiesa!
Vēl viens pētošs skatiens. Dīvaini, bet es tev ticu. Tā nu šķiet, ka mēs abi esam neziņā.
Vīrietis paspēra dažus soļus, it kā kaut ko apsvērdams kaut ko tādu, kas viņam nepatika. Tad viņš iztaisnoja plecus un īsi uzmeta Hīlasam žēluma pilnu skatienu.
- Piedod, Blusa, viņš sacīja. Kāpēc tev bija mani jāatved šurp uz šo briesmīgo vietu?
Hīlasam izkalta mute. Ko tu darīsi?
Svešinieks uzmeta plecā ūdens maisu, atsēja Hīlasu un uzvilka viņu kājās. Nāc, viņš klusi nomurmināja.
- Nodarīsim to lietu.
Avots palika aiz muguras, un jau pavisam drīz no tumsas iznira melnās cipreses.
- Nē, Hīlass sacīja. Tas nav pareizais ceļš.
Svešinieks nelikās ne zinis.
Vientuļā papele slējās grāvja vidū kā sargs. Vīrietis iestiprināja lāpu zaru staklē un lika Hīlasam apsēsties uz koka saknēm; tad viņš piesēja zēnu pie stumbra. Viņš
darbojās žigli, bieži pamezdams skatienu uz satumstošajām debesīm.
Hīlasam klabēja zobi. Ko tu darīsi?
Svešinieks izvilka nazi un nogrieza savu matu cirtu, ko apsēja Hīlasam ap kaklu. Paķēris gabalu ogles, viņš pieturēja zēnu, lai tas neraustītos, un uzvilka zīmes tam uz pieres un krūtīm.
- Man tas derdzas, Blusa, viņš spīvi sacīja. Nodarīt kaut ko tādu bērnam… Bet man ir tas jādara. Es nevaru pieļaut, ka viņi mani notver. Uz spēles nav likta tikai mana dzīvība vien un citas iespējas nav.
Piecēlies kājās, vīrietis paķēra lāpu un uzsauca grāvī tumstošajām ēnām: Gaisa un tumsas gari! Lūk, zīme viņam uz galvas un krūtīm! Tā ir Akastosa zīme. Nāciet pēc viņa. Ņemiet viņu. Barojieties no viņa!
- Akastoss, Hīlass izdvesa. Tā tevi sauc. Tu mani iezīmēji ar savu zīmi. Tu mani iezīmēji ar saviem matiem. Es esmu… es esmu ēsma. Tu mani te atstāsi Niknajiem.
Vīrietis, vārdā Akastoss, kliboja uz grāvja galu.
- Ja tu mani atstāsi, Hīlass uzsauca, tad nekad neatradīsi savu kuģi!
- Atradīšu gan, Akastoss atsaucās. Tu teici, ka tam ir viegli tikt klāt, ja pārāk nepūš. Kopš mans kuģis avarēja, vējš visu laiku ir bijis no ziemeļrietumiem, un tas nozīmē, ka vraks ir ziemeļrietumu krastā.
- Bet… pat tad, ja to atradīsi, tu būsi iesprostots, kad te ieradīsies Vārnas! Un viņi būs klāt! Es zinu paslēptuvi, es varu palīdzēt…
- Man tava palīdzība nav vajadzīga.
- Lūdzu!
Kaut kas zēna balsī lika vīrietim apstāties.
- Neatstāj mani, Hīlass lūdzās. Es neko neesmu
izdarījis!
- Zinu, Akastoss sacīja citādā balsī. Bet es nedrīkstu tam ļaut stāties man ceļā. Viņš ar plaukstu paberzēja seju. Mēs ar tevi esam līdzīgi. Mēs abi esam izdzīvotāji. Varbūt tu izgudrosi kaut ko, kā tiem nokrāpt viņu tiesu.
- Akastos!
Bet viņš bija prom.
Klusums, kas iestājās pēc svešinieka aiziešanas, bija drausmīgs. Caur melnajiem zariem Hīlass redzēja, kā debesīs izgaist pēdējā dienas gaisma. Iemirdzējās dažas bālas zvaigznes. Tad tās apdzēsa mākoņi. Tumsa sabiezēja. Būs bezmēness nakts.
Hīlass juta koka raupjo mizu graužamies lāpstiņās un Akastosa zīmes ieēdamies ādā. Viņš saoda pārogļojušos koku un pelnu smārdu.
Zēns izdzirda spārnu vēdas.
31
Hīlass ķepurojās kā neprātīgs. Auklas turēja ciet. Viņš mēģināja noberzt Akastosa uzvilktās zīmes, bet rokas bija piesietas cieši pie sāniem; tās nevarēja aizsniegt.