Dievi un karotāji

Pirra vilcinājās. Par Telamonu man tiešām šķita, ka tu zini. Tu galu galā sacīji, ka viņš esot tavs labākais draugs.

-   Bija, Hīlass caur zobiem izgrūda. Viņš bija mans labākais draugs.

Bērni atrada guļvietu jaunaudzē, un Hīlass nomas­kēja to ar zariem, lai viņus nevarētu redzēt. Pirra aizgāja meklēt ēdamo, drīz atgriezās un pastāstīja, ka koki augot līdz pašam krastam un ka esot riskējusi ātri iebrist ūdenī.

Viņa atnesa pilnus svārkus jūrasežu, kurus abi apēda jēlus, izķeksējot sātīgo ķēpu ar pirkstiem. Meitene visu laiku meta uz Hīlasu dīvainus skatienus; zēnu tas sadus­moja. Negribējās, ka viņu redz šādu.

Beidzot Pirra bilda: Man jau no sākta gala likās jocīgi, ka viņš ir tavs draugs. Tāpēc, ka viņš ir Vārna.

Hīlass nikni paglūnēja.

-   Kad tu pateici, ka viņš esot tavs draugs, es nezināju, vai varu tev uzticēties. Nezināju, ko lai domā. Tāpēc neko neteicu. Protams, vēlāk alās es tev uzticējos; bet tad viss notika tik ātri, ka nebija laika par to aprunāties.

Hīlass iedūra dunci zemē un skatījās, kā tas nodreb un paliek mierā. Viņam bija nelabi, un iekšā vārījās dus­mas un žēlums, un neticība. Vai viņi vispār jebkad bija bijuši draugi vai arī tas viss bija meli? Bet kāpēc?

Viņš atcerējās to dienu pēc uzbrukuma, kad Telamons tēva kaujas ratos brauca viņu meklēt. Viņš sacīja, ka nezi­not, kāpēc Vārnas vajā ārpusniekus. Tiklīdz par to padzir­dēju, devos tevi brīdināt… es atradu Škicu… es viņu apraku…

Vai kaut kas no tā vispār bija tiesa? Bet ko gan Tela­mons varētu iegūt no tādiem meliem?

Pirra aiznesa pēdējo jūrasezi atpakaļ uz krastu kā ziedojumu. Viņus nekur nemana, meitene atgriezu­sies sacīja, bet man šķiet, ka es tālumā saskatīju mūsu vraku. Tev bija taisnība līdz tam jāiet vismaz pusi die­nas. Vai varam atpūsties līdz tumsai?

Hīlass neatbildēja. Viņš ar pirkstu vilka pa krustu un apli uz dunča spala. Kaujas ratu ritenis, bija sacījis Akas­toss, kas saspiedīs viņu ienaidniekus.

Nešķita iespējams, ka šis pats duncis viņa priekšā šis vienkāršais bronzas nazis iemiesotu Koronosa dzim­tas varu. Taču dziļi sirdī zēns apzinājās, ka tas ir tiesa.

Viņš atminējās to, ko bija stāstījis Akastoss: Vārnas ir pazaudējuši savu dunci un grib to atgūt, un varbūt tāpēc viņi vajā ārpusniekus. Vai viņi kāda iemesla dēļ domā, ka nazi ir nozadzis kāds ārpusnieks un ka šis ārpusnieks varētu būt Hīlass?

-   Kāpēc tu visu laiku skaties uz savu nazi? Pirra klusiņām jautāja. Meitenes vaibsti bija saviebti aiz nogu­ruma, bet tumšās acis vērīgi lūkojās ceļabiedrā.

Zēns viņai izstāstīja. Par to, kā atradis kapā mirstošo jaunekli, kā viņam iedots nazis un kā tas palīdzējis palikt dzīvam tad, kad dreifējis Jūrā, un par to, ko bija stāstījis Akastoss.

Kad Hīlass beidza runāt, iestājās klusums. Koki stinga pusdienas svelmē. Pat zvirbuļi bija pieklusuši. Tikai sie­nāžu čirksti sanēja un sanēja.

Pirra ierunājās pirmā. Vai tu esi pārliecināts, ka šis ir īstais nazis?

-   Tam virsū ir kaujas ratu ritenis tieši tā, kā Akas­toss sacīja. Hīlass pavērās meitenē. Tas jauneklis kapā, tas keftietis. Vai tu zini, kas viņš tāds bija?

Viņa papurināja galvu. Man nav ne jausmas un es arī nezinu, kāpēc lai viņš būtu zadzis to nazi. Un to droši vien glabāja Mikēnās kā tas tika līdz Likonijai? Un kāpēc? Viņa kodīja lūpu. Līdz šim es pat nebiju dzirdējusi par tādu dunci un nedomāju, ka Keftiu kāds par to zinātu. Tas gan laikam ir gluži saprotami. Vārnas negribētu, lai kāds zinātu, ja… Pirra strauji ievilka elpu.

-   Nupat atcerējos. Tāpēc viņi noteikti prasīja Orākulam.

-   Kādam Orākulam?

-    Kad atbraucām uz Likoniju, mēs dzirdējām, ka Testors un Krātoss esot devušies lūgt padomu savam

Orākulam. Varbūt tā atbilde, ko Orākuls sniedza, varbūt tai bija kāds sakars ar to, ka ārpusnieki nozaguši nazi.

-   Bet es taču teicu es to nenozagu!

-   Zinu, bet tas ir pie tevis. Tas atnāca pie tevis; tas ir svarīgākais. Un varbūt ja Orākuls tiešām pateica kaut ko par ārpusniekiem, un Krātoss tad jau zināja, ka tu Likonijā esi atlicis vienīgais, viņš varbūt nosprieda, ka tu esi to paņēmis.

-    Bet es nekad neesmu bijis Mikēnām pat tuvumā!

-    Zinu. Bet tas, kurš nazi nozaga tas jauneklis kapā -, viņš to noteikti atveda no Mikēnām uz Likoniju; tad duncis nonāca tavās rokās, tā ka beigu beigās tas pats vien sanāk.

Hīlass izvilka dunci un pacēla to gaisā. Pie asmens nebija pielipis ne kriksītis netīrumu. Tas bija nevaino­jams. Skaists.

Zēns bija sācis uzskatīt, ka nazis ir viņa draugs. Tas bija kā ceļabiedrs, kad viņš dreifēja Jūrā, un vētrā tas bija aptinis savu saiti ap dēli un noturējis viņu virs ūdens. Hīlass bija uzskatījis, ka duncis viņam palīdz, taču tagad saprata, ka tas tikai glābās pats. Tātad duncis bija vēl viens draugs, kas patiesībā tāds nekad nebija bijis.

Viņš nolika dunci zemē un noslaucīja pirkstus pret stilbu. Tikšu no tā vaļā, viņš sprieda. Iemetīšu to Jūrā. Tad viņi to nedabūs nekad.

Pirra sarauca uzacis. Es domāju, ka tas nelīdzēs. Man šķiet, ka tas zina, kā par sevi parūpēties.

-   Kā tu to domā?