Dievi un karotāji

Hīlass aprakstīja uzbrucējus, cik labi prazdams.

-    Viņu v-vadonis, zēns izstomīja. Kas viņš tāds ir?

Svešinieks nospļāvās. Viņu sauc Krātoss. Krātoss Koronosa dēls.

-   Kas tas tāds koronoss?

-    Nevis tas, bet viņš. Koronoss ir Mikēnu valdošās dzimtas galva. Reiz viņi bija cienīti un izslavēti, bet tad apskurba no varas un sagrāba to, kas viņiem nepiederēja. Vārnas, kā tu viņus sauc, ir vārds, kādu ļaudis viņiem deva aiz bailēm; laika gaitā tas sāka apzīmēt visu dzimtu un karotājus, kas cīnās viņu pusē. Svešinieks pieklusa.

-    Būdams gūsteknis, tu gan uzdod varen daudz jautā­jumu. Uzdošu tev arī vienu. Kāpēc Krātoss tevi medī?

-   Nezinu. Viņš vajā visus ārpusniekus. Varbūt es esmu vienīgais, kas vēl ir palicis. Un vēl Izi.

Svešinieks to noklausījās klusējot, un Hīlass juta, kā asais prāts reibinošā ātrumā sijā iespējamos iznākumus. Viņš saņēma drosmi. Vai tu… vai tu esi dievs? viņš pajautāja.

Grumbas ap svešā vīrieša muti atkal iegula dziļāk.

-   Varbūt. Kā tu to zinātu?

-   Tev būtu liesmojoša ēna.

-   Tiesa. Kaut gan, ja es būtu dievs, es varētu likt tev noticēt, ka tā nav. Viņa balss atkal plūda gludi, bet ar tādu pašu spēcīgu zemstraumi. Šis vīrs spētu likt noticēt, ka uguns ir ūdens.

-    Vai tu esi ādmijējs? Hīlass prašņāja. Tāds kā jūrcilvēks? Vai kāds cits maskējies gars?

-   Ak, es māku maskēties. Man ir liela pieredze.

Uguns uzsprakstēja. Hīlass iztrūkās. Zars bija gandrīz

sadedzis.

Svešinieks arī to pamanīja. Ko lai es ar tevi daru, Blusa? Man gribētos tev ticēt, bet vai varu riskēt? Vārnas jau agrāk ir izlikuši man slazdus un es esmu izdzīvojis tik ilgi ne jau tāpēc, ka izturos pret citiem laipni.

Hīlass mērķēja uz labu laimi. Es zinu, kur ir tavs kuģis.

Svešinieks sastinga. Cik parocīga sakritība. Mazliet par parocīgu.

-    Au. Lūdzu. Tas ir tiesa. Tam ir… ēe… nekrāsotas buras, un tur ir olīvu krūkas un… un vēja zutnis ar visā­diem mezgliem!

Tvēriens uz zēna atslēgkauliem atlaidās. Vai bija kāds izdzīvojušais?

-   Es nevienu neatradu.

-   Kā nevienu pašu?

Hīlass papurināja galvu.

Svešinieka sejā notrīsēja kāds vaibsts, un Hīlass redzēja kaut arī vīrietis ir nežēlīgs, viņam nebija vien­aldzīgi viņa biedri jūrnieki.

-   Varu tevi aizvest uz vraku, Hīlass piedāvāja.

-   Tu vari jau tagad pateikt, kur tas ir, un aiztaupīt man pūliņus.

-   Ja pateikšu tagad, tu… tu mani varbūt nogalināsi.

-   Es tik un tā varētu tevi nogalināt. Tas būtu prātīgāk.

Uguns iešņācās, un zars, dzirkstelēm pašķīstot, sa­drupa.

-   Cik tālu ir līdz kuģim? svešinieks jautāja.

-   Nav tālu, Hīlass meloja. Mēs varētu būt tur klāt vēl pirms tumsas iestāšanās.

-   Kur tas ir?

-    Klintīs netālu no zemesraga bet to var sasniegt, ja nepūš pārāk stipri.

Svešinieks uzrāva zēnu kājās un paķēra no ugunskura degošu zaru. Uz kuru pusi?

Hīlasa domas šaudījās. Bija ļoti svarīgi, lai izskatītos tā, it kā viņš zinātu, kurp iet, tātad bija izslēgta iespēja iet uz aizu, no kuras svešais bija atnācis. Uz zieme­ļiem, viņš droši atbildēja.

Dodoties atpakaļ izdegušajā ielejā, zēns drudžaini nodarbināja prātu, mēģinot atrast kādu plānu, bet neko neizdomāja. Viņš tikai cerēja, ka Pirra jau sen ir gabalā un būs gana prātīga, lai tur arī paliktu.

Sakņupuši aiz klintsbluķa, Pirra noklausījās, kā abi aiziet. Kas Hīlasam bija padomā? Kāpēc viņš veda to vīrieti atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru viņi bija atnākuši? Vai viņam bija kāds plāns?

No domas par sekošanu viņiem Pirrai sažņaudzās vēders. Ja pienāks par tuvu, svešinieks viņu noķers un izķidās kā tādu zivi. Ja paliks iepakaļ, tad apmaldīsies.

Acu priekšā viņa ieraudzīja sevi vientuļi klīstam pa izde­gušo ieleju; pienākot naktij, paklūpam tajā apsēstajā grāvī un jūtam Nikno drausmo klātbūtni…

Bet Hīlasam viņa bija vajadzīga. Nevarēja zēnu pievilt. Ja nebūtu viņa, Pirra joprojām būtu iesprostota pazemē.

Pirra iedzēra malku ūdens no maisa un saņēma drosmi. Viens bija skaidrs: ja viņa nonāks kaut kur pie tā grāvja, aizsardzībai vajadzēs krūkli. Viņa nezināja, vai Hīlass jau ir aptvēris, ka svešinieks bija vajātais.

Iekāpusi aizā, meitene drudžaini pārmeklēja krūmus. Lauri, akmensozoli bet kur tad krūkļi? Meitenei bija tikai aptuvena nojausma par to, kāds krūklis izskatās, jo pašu koku bija redzējusi tikai attēlos, bet tā lapas bļodiņā; bet visu šo laiku Hīlass un svešais vīrietis gāja arvien tālāk.

Pirra atrada meklēto un triumfā iekliedzās. Ar nazi nogriezusi dažus zarus un iebāzusi tos aiz jostas, viņa izrāpās atpakaļ klajumā.

Tas bija tukšs. Hīlass un svešinieks bija prom.

Meitene metās abiem pakaļ vai, pareizāk sakot, uz to pusi, kur domājās tos aizgājušus; pēdu bija vairāk nekā viņas atmiņā, un to sadzīšana izrādījās daudz grū­tāka, nekā izskatījās no malas.

Domās virpuļoja dažādi neprātīgi glābšanas plāni, bet visi bija bezcerīgi. Svešinieks izskatījās pēc ubaga, bet kustējās kā karotājs; un, ja Pirrai bija taisnība, tad viņš bija vēl bīstamāks par vienkāršu karotāju. Ja viņa nekļūdījās, šis vīrietis bija pastrādājis pašu ļaunāko no noziegumiem.