Hīlass iebāza nazi atpakaļ makstī. Viņu moka sāpes, viņš rādīja. Paskaties uz ķepām.
Pirrai sametās nelabi. Lauvas pēdu spilventiņi bija apdeguši jēli. Ikviens solis tam noteikti sagādāja nāves mokas.
Aizmirsusi slāpes, meitene metās turp, kur burbuļoja apraktais avots, un sāka celt nost akmeņus. Ja mēs viņam varētu iedot ūdeni…
Nepagāja ilgs laiks, kad bērni jau bija attīrījuši gana lielu spraugu, lai pasmeltu dažas saujas dubļaina ūdens. Lauva gulēja un cīnījās pēc elpas, lūkodamies bērnos ar
gurdu pacietību acis; bet tad, kad abi ielēja dzīvniekam mutē ūdeni, zvērs izrādījās par vārgu, lai to noritu.
- Tas neko nelīdz, Hīlass sacīja.
- Mēs taču noteikti varam kaut ko darīt?
- Nē, Pirra. Ir par vēlu.
Viņa skatījās, kā zēns uzliek plaukstu uz dzīvnieka sāna, kas cilājās smagos elpas vilcienos. Dusi mierā, viņš maigi teica. Kaut tu atrastu spēdgu jaunu ķermeni un kaut tu vairs neciestu sāpes.
Zeltainās acis kļuva nespodras. Pirra sajuta mirklīgu siltumu, lauvas garam aizlaižoties prom naktī.
Pirra sēdēja, ar muguru atspiedusies pret klintsbluķi, un piespieda sevi norīt pēdējo kripatu sīkstās, rūgtās lauvas gaļas.
Hīlass nebija gribējis tā darīt; viņš apgalvoja, ka cita mednieka miesas ēšana esot pretrunā ar vecajām paražām, taču to varot darīt, ja mirsti badā. Pirra pajautāja, kas tās par vecajām paražām, bet viņš neatbildēja.
Abi bija apmetušies gana tālu no avota, lai viņus nenomītu izslāpušie zvēri. Nakts bija karsta, tāpēc bērni nepūlējās sliet būdu. Hīlass bija iekūris uguni no ogļu kaudzes vismaz to te netrūka un tad sācis drūmā apņēmībā velt prom akmeņus. Pirra ierosināja pagaidīt līdz rītam, taču zēns atcirta, ka neesot spējis izglābt ne Škicu, ne lauvu, bet netaisoties ļaut nomirt vēl kādai dzīvai radībai, ja vien to novērst būšot viņa spēkos.
Bērni atraka avotu tik tālu, ka Hīlass apgalvoja, ka nu to spēšot atrast pat akls ezis; tad viņš daļēji nodīrāja lauvu un izgrieza gabalu ribu. Gaļu abi izcepa un mēģināja paēst. Pēc tam viņi aizvilka atliekas krūmos, lai no
tām varētu paēst citi, bet sirdi un asti atstāja uz akmens Dievietei.
Jau pavisam drīz dzīvnieki atklāja, ka avots nu ir atbrīvots, un Pirra no savas vietas visu laiku dzirdēja nagu un ķepu šļūkāšanu. Rūcieni pārauga īsos ķīviņos un norima, pārejot lēnā strēbšanā un ūdens pilēšanā no veldzi guvušo zvēru purniem.
Meitene bija pārgurusi, taču nespēja rast mieru. Viņa baidījās, ka izdzirdēs spārnu vēdas.
Viņa zināja, kāpēc Hīlass uzstāja, ka jānodīrā lauva un jāatbrīvo avots. Viņam vajadzēja novērst domas no tā, kas bija apsēdis šo vietu.
Zēns sēdēja otrā ugunskura pusē un tīrīja lauvas pūsli ar pelniem, lai uztaisītu jaunu ūdens maisu. Sajutis Pirras skatienu, viņš pacēla acis. Tur tajā grāvī nedomāju, ka tas bija maitasputns.
Meitene norija siekalas. Es arī ne.
Abi iztrūkās, sadzirdējuši spārnu šalkas. Garām ar skaņu ķērcienu aizlaidās krauklis.
Hīlass izdvesa ilgu nopūtu. Pirra pētīgi vērās tumsā.
Viņa nespēja atcerēties, ka kādreiz nebūtu baidījusies no Niknajiem. No tiem bijājās visi: priesterienes, zemnieki, vergi. Niknie bija pastāvējuši un pastāvēs mūžīgi. Viņi ir tā ēna, kas seko cilvēkam pusnaktī, un tās bailes, kas pārvērš sapņus murgos. Kad cilvēks naktī pamostas no šausmām vai arī kad metas zosāda no bailēm, bet cilvēks nezina, kāpēc, tad tuvumā ir Niknie. Viņi nāk no Haosa, kas pastāvēja pirms dieviem, un vajā tos, kas ir nogalinājuši savu asini. Tos var uz laiku atvairīt, izrunājot senu burvestību: no tiem var kādu brīdi izvairīties, maskējoties vai pametot dzimteni, taču agri vai vēlu viņi
atradīs savu upuri un sadedzinās garu, iedzenot cilvēku ārprātā.
- Kāpēc viņi ir te? Pirra čukstus jautāja. Viņi vajā ļaudis, kas ir pastrādājuši briesmu darbus; bet te neviena bez mums nav.
- Nezinu, Hīlass atsaucās. Bet es vēlētos, kaut mums būtu kāda druska krūkļa, lūr, no kurienes es nāku, runā, ka tas palīdzot viņus atvairīt.
Iestājās klusums, abiem apdomājot teikto. Viņi zināja, ka pat tad, ja pats neesi izdarījis neko sliktu, Niknie vienalga var tevi iznīcināt, ja nonāc tiem par tuvu.
Hīlass iemeta ugunī vēl ogles; Pirra iztrūkās. Es pieskatīšu, lai uguns deg visu nakti. Cerams, rītausma pienāks drīz.
Kā par brīnumu, bērni nogulēja līdz pat saullēktam un, piepildījuši jauno ūdens maisu, devās ceļā, sajuzdamies drošāki, jo ieleju pamazām piepildīja pelēka gaisma.
Agrā pusdienlaikā ceļinieki uzdūrās takai, kas izskatījās pēc tādas, kas varētu vest lejā uz Jūru, bet nebija gājuši ilgi, kad tā izbeidzās klajumā: klajumā, kuru aizsprostoja liela apdegušu koku kaudze.
Nogāzes abās pusēs klāja it kā milža rokas nogāztas priedes. Hīlasu darīja uzmanīgu tas, ka stumbri gulēja krustu šķērsu cits citam virsū. Viņš piegāja kaudzei klāt paskatīties tuvāk.
Zēns ieraudzīja uz stumbriem cirvju atstātas pēdas. Atgriezies pie pārogļojušos koku kaudzes, viņš uzraka apdegušus vairāku vēršu kaulus un dažas māla trauku lauskas. Vienu viņš paostīja. Oda pēc eļļas. Hīlass neticībā samirkšķināja acis.