Dievi un karotāji

-    Kāds to izdarīja ar nolūku, viņš sacīja. Kāds nocirta kokus, aplēja ar eļļu un pielaida tiem uguni. Vējš pārtvēra liesmas un aizpūta tās tālāk ielejā.

-   Bet… dedzinātājs taču noteikti negribēja nodedzi­nāt visu ieleju, Pirrai aizrāvās elpa. Uguns noteikti kļuva nekontrolējama.

Hīlass apstājās aplūkot granīta plāksni, kas bija nolikta pie koku krāvuma. Uz tās bija kaudzīte spīdīgu bultu uzgaļu. Viņš pagrozīja vienu pirkstos. Tā forma atgādināja papeles lapu. Tieši tādu pašu viņš bija izvilcis no sava delma.

-   Vārnas, Pirra skarbi noteica.

-   Bet kāpēc? Hīlass nomurmināja.

-   Runā, ka viņi upurējot sadedzina ziedoto.

-   Domā, ka tā? Ka tas bija upuris? Un ko gan viņi cerēja iegūt?

-   Nezinu.

-   Nevienam upurim nevajadzētu būt tik lielam. Viņi noteikti ir sadedzinājuši tik daudz koku, ka varētu uzbū­vēt desmit ciemus.

-   Un nabaga koku garus.

Hīlass juta sevī briestam dusmas. Tik daudz mirušu radību un neaizsargātu koku. Un to bija izdalījuši Vārnas. Mūždien visur bija iejaukti Vārnas. Kas šai salai kaiš? viņš prātoja. Tā vien šķiet, it kā… it kā viss būtu saistīts.

-   Kā tu to domā?

-   Kāpēc avarēja tas kuģis? Kas notika ar Gara baru? Kāpēc atmodās Zemes Drebinātājs? Zēns sarauca uzacis. Kopš Vārnu uzbrukuma man visu laiku ir tāda sajūta, ka tam ir kaut kas kopīgs, tikai es nespēju saska­tīt, kas tas ir. Kopš tā brīža jūtos kā tāda zirnekļa tīklā noķerta muša.

Pirra neatbildēja. Viņa staipīja kaklu, aplūkodama sakritušos kokus, kas klāja rietumu puses nogāzi. Kā tev šķiet, vai mēs varētu pa turieni izrāpties laukā?

Zēns sekoja viņas skatienam. Varbūt. Es vispirms pamēģināšu, tu pagaidi tepat.

Koki bija biedējoši grīļīgi, un visur pretī dūrās nolū­zuši zari. Hīlass uzsauca Pirrai, lai pakāpjas nostāk ja nu gadījumā visa kaudze pēkšņi sagrūtu. Pusceļā uz virsotni zēns pamanīja kaut ko tādu, ko nebūtu varējis ieraudzīt no lejas: tālāk bija klinšu pārkare, kuras dēļ tur uzkāpt nebija iespējams. Tā vien šķita, ka sala joprojām nelaiž viņus prom.

Lejupceļš bija grūtāks, jo rokas un kājas bija nozies­tas ar oglēm un slīdēja. Naža maksts aizķērās aiz zara un apgiezās otrādi; nazis izkrita laukā un šķindēdams nokrita zemē. Pirra pieskrēja to paņemt. Dabūju! viņa uzsauca.

Hīlass pameta skatienu pāri plecam un pamanīja kaut ko tādu, ko nebija ieraudzījis augšupceļā aiz atradzes paslēpušos aizu otrā klajuma malā. Viņš redzēja pazibam kaut ko koši zaļu un sajutās mundrāks. Uguns nebija skā­rusi aizu. Tā noteikti veda lejup uz Jūru.

Viņš jau taisījās līksmi pavēstīt labās ziņas, kad aizā augošie krūmi sakustējās.

Zēns sastinga.

Krūmi vēlreiz sakustējās.

Kāds nāca.

29

Vīrs, kas iznira no aizas, gāja, viegli pieklibodams, un turējās ēnā, it kā negribētu, lai viņu pamana.

Svešiniekam bija basas kājas un nodriskāta tunika no sāls saēstas jēlādas, pār plecu viņš nesa pustukšu ūdens maisu, bet aiz virves grīstes, kas kalpoja par jostu, viņam bija iebāzts vienkāršs krama nazis. Tumšie mati bija gari, tātad svešais nevarēja būt vergs, un, kaut ari viņš izskatī­jās pēc klaidoņa bez pajumtes, viņam bija karotāja stāvs. Vīrietis bija par tālu no Hīlasa, lai saskatītu vaibstus, bet seja šķita saspringta un vērīga; to redzot, zēnam bija sajūta, ka savelkas āda.

Hīlass no savas paslēptuves starp sakritušajiem kokiem palūkojās lejā uz klajumu. No Pirras nebija ne vēsts. Zēns cerēja, ka viņa bija izdzirdusi tuvojamies svešo un noslēpusies.

Joprojām turēdamies ēnā, vīrietis apstājās pie Vārnu bultu uzgaļu kaudzītes. Viņš stāvēja un lūkojās lejup uz tiem. Roka aizslīdēja pie naža. Svešais lēni pārlaida ska­tienu klajumam. Hīlass juta skatiena spēku tuvojamies sev kā zvērojošu ogļu svelmi.

Vīrietis piekliboja pie pārogļotajām upura atliekām tieši zem Hīlasa. Viņš pieliecās un pacēla māla lausku. Paostīja. Nolika zemē. Viņš atrada klintsbluķi un atspie­dās pret to, ar rokām spaidīdams labo augšstilbu tā, it

kā tas sagādātu sāpes. No tāda kā maciņa svešais izpuri­nāja dažas lapas un samīcīja tās plaukstā. Ar lapām viņš ierīvēja pieri un atlikumu sakošļāja, noskalojot ar malku ūdens no sava maisa un noslaukot muti ar plaukstas virs­pusi.

-   Tu tur augšā, viņš rāmi ierunājās. Man šķiet, ka tev būtu labāk nākt lejā.

-   Zinu, ka tu tur esi, svešinieks turpināja. Un mēs abi zinām, ka vienīgais ceļš, kā tikt laukā no tās koku kaudzes, ir kāpt lejā.

Hīlasam uz kājas uzrāpās vabole. Viņš neuzdrošinājās to notraukt.

Vīrietis sakrustoja rokas uz krūtīm un nožāvājās. Es varu gaidīt visu dienu. Un tu?

Vabole aizrāpoja, bet tās vietā parādījās skudras.

-   Nu labi, svešais noteica. Es pagaidīšu.

Saule cēlās augstāk. Hīlass juta, kā pa sāniem līst sviedri. Sacēlās vējš un pūta acīs pelnus. Mute bija izkal­tusi. Jaunais ūdens maiss bija pie Pirras.

-    Diez ko jautri tur augšā nevarētu būt, vīrietis spriedelēja. Viņa balss ritēja glaudeni kā medus, bet tajā jautās spēcīga zemstraume, kura otram lika vēlēties ieklausīties tajā un pakļauties. Tu noteikti esi izslāpis. Un izsalcis. Tādi puikas kā tu vienmēr ir izsalkuši.