Dievi un karotāji

Hīlass no visa spēka parāva grožus, pagrieza zirgu galvas sāņus un piespieda strauji apstāties; tad viņš nolēca zemē un sāka drudžaini izjūgt Lāstu. Zirgs dīžā­jās un mēģināja iekost, bet Hīlass viņu kaut kā atbrīvoja no iejūga, pat nesamudžinot grožus. Ratos palika iejūgts Dūms. Viens pliķis pa rumpi lika viņam mesties prom pa platāko ceļu, tukšajiem ratiem lēkājot aiz muguras. Ja paveiksies, Vārnas sekos putekļiem un atklās, ka ir pie­mānīti, tikai tad, kad būs jau par vēlu.

Zēns uzrāpās mugurā Lāstam, un zirgs tā iztrūkās, ka metās auļot. Hīlass agrāk bija jājis ar ēzeļiem, bet ar zirgu nekad un Lāstam derdzās, ka ar viņu jāj. Hīlass saķēra saujās zirga krēpes un drūmā apņēmībā turējās. Niedres šaustīja seju, un maiss ar ēdienu būkšķēja uz muguras. Lāsts mēģināja zēnu notraukt, aizķerot aiz

zemu nolīkuša vītola. Hīlass pieliecās un sasita vaigu pret zirga kaulaino skaustu.

Pēc cīņas, kas šķita ilgstam veselu mūžību, Lāsts spēji apstājās kā iemiets un atteicās kustēties tālāk. Hīlass ieņurdējās, noslīdēja zemē un aizvilka dzīvnieku līdz upes krastam padzerties.

Niedres veidoja saules piekarsētu, zaļu tuneli, un cikā­des sisināja tik skaļi, ka, ja Vārnas uzkluptu, Hīlass viņus nemūžam nesadzirdētu. Viņš raizējās par Telamonu. Es viņus aizvedīšu nepareizajā virzienā… Kā draugam tas izdosies tā, lai viņu nenogalinātu?

Noskatīdamies, kā Lāsts gremo milzu fenheli, Hīlass attapās, ka ir izbadējies. Telamona pārtikas krājumus viņš bija atstājis ratos, bet vēl bija viņa paša maiss. Zēns paķēra olīvas un gabalu siera un, drusku apēdis pats, pie­dāvāja arī Lāstam. Zirgs pieglauda ausis un atieza zobus.

Dzīvnieka sāni bija tumši nosvīduši, un tos izraibi­nāja šauru, melnu rētu režģis. Hīlasam arī bija rētas no Neleosa sitieniem. Nabaga Lāsts, viņš pažēloja.

Zirgs viņam uzmeta piesardzīgu skatienu.

Hīlass nolika sieru un pāris olīvu zemē. Lāsts aprija olīvas, bet sieram uzmina ar kāju.

Zēns pastiepa roku, lai noglāstītu kūpošo kaklu. Tu nemaz neesi tik slikts, ko? Tev tikai nepatīk, ka tev sit.

Lāsts saslējās pakaļkājās un spēra ar priekškājām. Hīlass palēca malā, groži izslīdēja viņam no rokām, un Lāsts, niedrēm lūstot, metās prom.

Hīlass joza pakaļ, bet Lāsts bija aizbēdzis.

Vispirms Izi un Škics, tad tas suns, tad Telamons un nu Lāsts. Kāds ļauns gars negribēja, lai Hīlasam būtu draugi.

-   Nu labi, labi, zēns nomurmināja. Tikšu galā pats.

Visu dienu viņš sekoja upes straumei cauri zemiem

pakalniem. Zēns ātri sāka ienīst niedres. Tajās visu laiku skanēja kaut kāda slepena čaboņa, un tās neļāva redzēt, kur viņš iet un kas ir priekšā.

Tad viņš nonāca klajumā un tas bija vēl ļaunāk.

Saule izskatījās pēc asiņainas, degošas lodes un grima aiz melnajiem kalniem. Līkasa kalna trīskāršie ilkņi rēgo­jās biedējoši tālu. Hīlass domāja par takām, kur bija klīdis kopā ar Izi un Škicu, un par Senču smaili, kurā viņi ar Telamonu viens otru izaicināja uzkāpt. Debesis virs kalnu virsotnēm tumsa draudīgi pelēkas, un Hīlass izdzirda pērkona dārdus. Debesu tēvs mala mākoņus, gatavojot vētru. Hīlass iztēlojās Izi vējā un lietū.

Līdz šim viņš pat nebija iedomājies, ka viņam Izi īpaši patiktu. Izi bija tikai viņa kaitinošā māšele, kas mūždien uzdeva jautājumus un maisījās pa kājām. Pirmo reizi viņam meitenes pietrūka.

Līkasa kalna zemākajās nogāzēs zēns pamanīja sīku, sarkanu atspīdumu. Vai tā bija Lapitosa? Vai tur iededza lāpas? Vai Telamons bija drošībā sava tēva cietoksnī? Vai ari Vārnas to nodedzinās un nolīdzinās līdz ar zemi?

Piepeši Hīlasu pārņēma drausmīga nojauta, ka viņš vairs nekad neredzēs ne Izi, ne Telamonu.

-            Nozagt manus ratus! Telamona tēvs ierēcās.

-    Sakropļot manus zirgus! Vai tad man jau bez tavas palīdzības nav gana nepatikšanu?

Telamons atspiedās pret sienu, lai nepakristu. Viņš bija pārguris un zināja, ka dabūs kāvienu: tēvam rokā bija vēršādas pātaga. Telamons vienīgi cerēja, ka spēs paciest sitienus, neizdvešot ne skaņas.

Bet vēl ļaunāk bija tas, ka tēvs bija atklājis dēls slepeni draudzējies ar Hīlasu. Viens no viņa aitu ganiem bija pamanījis abus zēnus kopā braucam kaujas ratos.

-   Melot man, tēvs rūca, soļodams šurpu turpu kā saniknots lauva. Melot gadieml Vai tas bija godājami?

-   Nē, Telamons nomurmināja.

-   Kāpēc tad tā darīji?

Telamons ievilka elpu. Viņš ir mans draugs.

-   Viņš ir ārpusnieks un zaglis!

-    Bet kāpēc tie karotāji vajā ārpusniekus? Tas nav pareizi!

-   Nestāsti man, kas ir pareizi! tēvs uzsprāga. Vien­kārši pasaki man, kurp viņš devās!

Telamons izslēja zodu. Es… es nevaru.

-   Nevari vai negribi?

-   Negribu.

Vadonis uzmeta dēlam pētošu skatienu. Tad viņš noplātīja rokas. Telamons noskatījās, kā tēvs aizsoļo līdz tālākajai sienai un atgāžas savā zaļajā marmora sēdeklī. Tam abās pusēs viņu sveica krāsoti lauvu tēli.