Dievi un karotāji

Telamons sarauca uzacis. Nezinu. Tiklīdz padzirdēju par notiekošo, devos tevi brīdināt. Es… es atradu jūsu apmetni.

-   Viņi nogalināja Škicu.

-   Zinu. Es viņu apraku. Tas bija drausmīgi. Man šķita, ka viņi ir nogalinājuši arī tevi. Tad atradu tavas pēdas. Tās es pazaudēju, bet atradu Izi ceļu…

-   Viņa aizbēga? Hīlass iesaucās.

-   Viņa devās uz rietumiem, bet es pazaudēju arī viņas pēdas.

-    Uz rietumiem! Un es gāju uz austrumiem! Es do­māju, ka viņa noteikti dosies uz ciemu vai arī mēģinās atrast tevi.

-   Mēs viņu sameklēsim, Hīlas. Viss būs labi.

-   Viņai ir tikai deviņas vasaras!

-   Neviens nepūlēsies dzīties pakaļ meitenei.

-   Bet kāpēc mūs vispār jāmedī?

-   Es taču teicu, ka nezinu!

-   Kā tad tas jāsaprot tu nezini? Hīlass uzsprāga.

-   Tavs tēvs taču ir varenākais vīrs visā Likonijā!

-   Hīlas…

-   Viņš ir vadonis! Viņam būtu jācīnās ar uzbrucējiem. Kā viņš var pieļaut, ka tie vajā viņa ļaudis?

Telamons samiedza tumšās acis. Vai tu apšaubi mana tēva lēmumus?

-   Vai ari viņš aizsargā tikai cieminiekus, bet ārpusnie­kus pamet likteņa varā?

-   Vai tu šaubies par manu tēvu? Telamons nopra­sīja. Zēna izskatīgā seja bija sastingusi, un viņš žņaudzīja naža spalu.

Ar Telamonu bija tā, ka viņam gods nozīmēja pilnīgi visu. Viņš nevilcinātos sodīt ikvienu, kas mestu kaut mazāko ēnu uz viņa radiem.

-    Nē! Hīlass atcirta. Es nešaubos par tavu tēvu.

-   Tas labi, Telamons strupi noteica.

Iestājās saspringts klusums. Telamons piegāja pie zir­giem pārbaudīt, vai tiem pakavos nav ieķērušies akmeņi, un Hīlass palika turpat, kur bijis, pie upes. Viņš zināja, kā draugs spēj sadrūvēties. Telamons nebūs pirmais, kas pārtrauks klusumu. Hīlass iedomājās, ka varētu parādīt draugam bronzas dunci; bet tad būtu jāpaskaidro, ka tas ir zagts un ka viņš kapā paslēpa mirušu svešinieku, un Telamonu pārņemtu šausmas.

Iā nu Hīlass neko nestāstīja, bet pasauca Telamonu, lai aizņemtos viņa nazi. Telamons, ne vārda neteicis, to pameta, un Hīlass no savas tunikas nogrieza jaunu apsēju ievainotajai rokai. Viņš sameklēja pērkonamoliņu un sakošļāja dažas lapas, ko uzlikt kā kompresi, kuru nostiprināja vietā ar apsēju. Piegājis pie ratiem, viņš pasniedza atpakaļ nazi. Telamons to paņēma, joprojām neteikdams ne vārda.

Kad klusums bija ildzis gana, Hīlass ierunājās: Tie tātad ir zirgi.

Telamons kaut ko noburkšķēja.

Kalnā zirgu nebija, un Hīlass tos bija redzējis tikai no attāluma. Tuvāk stāvošais bija milzu briesmonis ar

spīdīgu, kastaņbrūnu spalvu un piķmelnām krēpēm. Zēns pasniedzās dzīvnieku noglaudīt, bet tas atglauda ausis un mēģināja iekost.

Otrs zirgs bija draudzīgāks, paberzēja degunu Hīla­sam pret krūtīm un šņākuļoja zēnam ausī. Lielās, tum­šās acis izskatījās maigas kā plūmes, bet kakls zem zēna plaukstas bija ciets un muskuļots. Vai tie ir tavējie? viņš jautāja Telamonam.

-   Kā tad! Telamons nosprauslājās. Zirgi ir tēva. Es nedrīkstu tos vest laukā.

Hīlass iesvilpās. Tikai nesaki, ka tu tos nozagi, viņš sausi sacīja.

Telamons pietvīka. Aizņēmos.

Draugs ķimerējās ap savu zīmogakmeni kā dažubrīd, kad pārdomāja kādu problēmu. Tie karotāji nav nekādi iebrucēji, Hīlas. Viņi ir no austrumiem, viņus sūta Mikēnu virsvadonis. Un viņus nesauc par Vārnām. Viņi ir diža dzimta Koronosa dzimta. Viņu pusē cīnās ļoti daudz karotāju. Tikai tumsoņas zemnieki samet pašu dzimtu un viņu karotājus vienā katlā un saukā visus par Vārnām.

Hīlass uzmeta draugam asu skatienu. Tu, šķiet, daudz par viņiem zini.

-   Es esmu vadoņa dēls, Telamons atcirta. Protams, es par viņiem kaut ko zinu.

-   Nu, ciktāl tas attiecas uz mani, vārnas paliek vār­nas. Viņi nogalināja Škicu un mēģināja nonāvēt mūs ar Izi.

-    Zinu, bet… Telamons pietvīka stiprāk. Mans tēvs… viņam ar tiem nav nekāda ienaida.

Hīlass blenza draugā. Nav ienaida7 Ar ļaundariem, kas iebrūk viņa zemēs un medī viņa ļaudis?

»

-   Hīlas… Telamons vilcinājās. Tēvs ir vadonis. Tas nozīmē, ka viņš ne vienmēr var izvēlēties, ar ko… ar ko viņam ir darīšanas.

Hīlass nelikās to dzirdam. Kā ar tevi pašu? viņš noprasīja. Vai tev arī ar viņiem “nav ienaida”?

Telamons sarauca uzacis. Es nezinu, kāpēc viņi vajā ārpusniekus, bet darīšu, ko varēšu, lai to noskaidrotu. Viņš palūkojās Hīlasam acīs. Es esmu tavs draugs, viņš uzsvērti sacīja. Mēs atradīsim Izi. Es tevi izdabūšu no šīs ķezas. Zvēru pie sava goda. Tagad aizveries un ejam.

Saņēmis grožus, draugs ielēca ratos. Zirgi sacēlās pakaļkājās, un viņš pūlējās tos nomierināt.

-    Vai tu zini, kā ar tādiem ratiem braukt? Hīlass jautāja, ielēkdams Telamonam blakus.

-   Turies stingri, Telamons nomurmināja, un saliec ceļus.

Zirgi lēca, ratus parāva līdzi, un Hīlass gandrīz aizli­doja pa gaisu.

-   Es teicu turies! Telamons uzbrēca.

Kratoties pāri akmeņiem, paplānais klūgu rāmis

tā ļodzījās, ka Hīlasam šķita tas tūlīt salūzīs. Jēlādas pinums zem kājām bīstami ieliecās, un bija jāsamiedz acis, lai tajās nelidotu gruži, ko meta gaisā zirgu pakavi. Bet zirgi bija ātri, ātrāki par visu, ko viņš līdz šim bija pazinis. Lauki zibēja garām, karstais vējš purināja matus, un zēns skaļi iesmējās.