Vienā šaušalīgā mirklī zēns pamanīja abus zirgus un kareivi jēlādas bruņucepurē. Karotājs bija uzgriezis viņam muguru, taču, kad zirgi iegrudzinājās, viņš pagriezās. Hīlass negaidīja, kad ieraudzīs vēl kaut ko, viņš ņēma kājas pār pleciem un uzskrēja augšā pa piekalni, kur rati viņam nevarēja sekot.
Pārrāpies pāri virsotnei, zēns nobrāzās lejā pa nogāzi un šāvās uz ielejā tekošo upi. Apkārt pauguram putekļu mākonī tuvojās rati, un karotājs troksnī kaut ko kliedza. Hīlass ielēca ūdenī, ūdens un ēdiena maisiem atsitoties pret muguru.
Aiz muguras noskanēja būkšķis, iezviedzās zirgi, un nākamajā brīdī karotājs metās viņam pakaļ kājām. Hīlass meta cilpas. Karotājs sekoja. Kāda roka saķēra bēgļa plecu, parāva atpakaļ, un abi ar plunkšķi ievēlās ūdenī. Karotājs saķēra viņu zem rokas, bet Hīlass viņu apgāza un turēja galvu zem ūdens. Karotājs neganti atvēzēja dūri un trāpīja pa ievainoto roku. Hīlass iebrēcās un parāvās sāņus. Uzbrucējs izlocījās no viņa tvēriena un sprauslādams iznira. Hīlass ar celi iespēra viņam pa kājstarpi. Pretinieks iekaukdamies krita atpakaļ, bet uzšāvās kājās ātrāk nekā Hīlass un iespēra tam pa zodu. Hīlass sagrīļojās. Karotājs nogāza viņu no kājām, ar ceļiem uzmetās uz krūtīm, ar abām rokām saķēra viņa matus un sapurināja zēnu tā, ka tam noklabēja zobi.
- Hīlas, tas esmu es! Telamons! Tavs draugs!
- Nespēju noticēt, ka tu mani nepazini, Telamons izdvesa.
- Es taču teicu, Hīlass elsa. Es tevi ar to tur galvā nevarēju pazīt.
Abi sēdēja pie upes un apslacīja zilumus ar aukstu ūdeni. Zirgi bija piesieti turpat netālu un klusi dzēra.
- Piedod, ka tev iespēru, Telamons nomurmināja.
- Piedod, ka gandrīz tevi noslīcināju, Hīlass atsaucās.
Telamons nosprauslājās smieklos. Kas lēcies tavai rokai?
- Mani sašāva, Hīlass atzinās. Improvizētais apsējs bija nošļucis, un brūce nejauki sūrstēja.
- Vai sāp? Telamons apjautājās.
Hīlass iešļakstīja draugam sejā ūdeni. Un kā tev šķiet?
Telamons plati pasmaidīja un uzšļakstīja pretī. Tad viņš pielēca kājās. Nāc! Mums jātiek prom no šejienes. Šķita, ka viņš uztver kā pašu par sevi saprotamu, ka ar ķezu jātiek galā kopā. Hīlasam gribējās draugam pateikties, bet viņš nespēja atrast īstos vārdus.
Viņi bija draugi jau četras vasaras, bet vienmēr paslepus, jo Telamona tēvs bija aizliedzis dēlam draudzēties ar ārpusnieku. Neraugoties uz aizliegumu, Telamonam dažreiz izdevās aizmukt un satikties ar Hīlasu un Izi tā, ka neviens par to neuzzināja, kaut arī pašam nācās mocīties nožēlā par to, ka māna savu tēvu.
Sākumā Hīlass bija aizdomu pilns. Ko tas bagātais puika no viņa grib? Drīz viņš atskārta, ka Telamons negrib neko tikai draudzību. Abi bija ļoti atšķirīgi, bet varbūt tieši tāpēc draudzība bija veiksmīga. Ja Telamonam bija jāpieņem lēmums, viņš, iekams kaut ko darīt, rūpīgi izsvēra iespējamo iznākumu; Hīlass turpretī domāja ātri un rīkojās vēl ātrāk viņam tā bija jādara, citādi viņš neizdzīvotu. Telamons dzīvoja saskaņā ar karotāju goda
kodeksu, par kuru Hīlass tikai pasmējās, klusībā tomēr juzdamies ieintriģēts. Vispirmām kārtām Telamonam bija tēvs, kuru viņš mīlēja un no kura bijājās. Hīlass nespēja iztēloties, kā tas ir. Viņš nekad nebija pazinis savu tēvu un nekad ne no viena nebija bijājies.
Četrus gadus viņi bija draugi un neviens to nezināja izņemot, protams, Izi, kura gluži vai dievināja Telamonu. Visi kopā viņi uzbūvēja savu pirmo plostu un mācījās peldēt. Telamons bija izglābis Hīlasu no saniknota buļļa, bet Hīlass izvilcis Telamonu no aizkaitinātas lauvenes midzeņa. Telamons bija gadu vecāks un lielāka auguma, jo dabūja vairāk gaļas, toties Hīlass zināja vairāk paņēmienu kautiņos. Telamonam riebās tas, ka Hīlass zog, viņš sacīja, ka tas neesot godājami; tomēr nodot viņš Hīlasu nekad nenodeva un nekad arī nepievīla.
Bet tagad, kad Hīlass noskatījās, kā Telamons pārbauda ratus, meklējot bojājumus, viņš no jauna atskārta, cik milzīga plaisa viņus šķir.
Telamons bija vadoņa dēls un pēc tāda ari izskatījās. Viņa tunikas piedurknes un apmali rotāja sarkans audums un pusgarie zābaki mirdzēja no eļļas tāpat kā pie jostas piestiprinātā maksts, kurā viņš turēja savu smalko krama nazi. Garie, tumšie mati bija sapīti kā karotājam ar nelieliem māla aplīšiem galos, lai ne atristu, un uz plaukstas locītavas draugam karājās zīmogakmens no pulētas, sarkanas jašmas, kurā bija iegravēts sīciņš mežakuilis ar sarainu muguru. Tēvs to dēlam bija uzdāvinājis pavasarī, kad tam bija apritējuši trīspadsmit gadi un viņš bija sācis medīt mežakuiļus. Bija jāsavāc gana ilkņu, lai uztaisītu sev bruņucepuri, un tas nozīmēja, ka jānogalina divpadsmit kuiļi. Līdz šim viņam bija izdevies
dabūt tikai vienu, bet viņš neļāva Hīlasam palīdzēt, jo, lai kļūtu par karotāju, viss bija jāpaveic pašam.
- Telamon, kas te notiek? Hīlass spēji pajautāja.
- Kāpēc Vārnas medī ārpusniekus?
- Vārnas? Telamons izskatījās iztrūcināts.
- Uzbrucēji, melnie karotāji! Kāpēc viņi vajā ārpusniekus, bet nevienu citu ne?