Dievi un karotāji

Telamons uzmeta draugam skatienu un pasmaidīja.

Hīlass iztrūcies atskārta, ka viņi brauc nepareizajā virzienā. Saķēris grožus, viņš rāva, un dzīvnieki, putek­ļiem šķīstot, apstājās. Mums jāgriežas apkārt! Mums jābrauc uz rietumiem!

Telamons pārskaitās. Kāpēc tu tā izdarīji? viņš ārdījās, cīnīdamies, lai savaldītu zirgus. Mēs nevaram braukt ar ratiem kalnā! Turklāt pāreju apsargā, mums nemūžam neizdotos tikt tur garām! Mums ir jābrauc apkārt kalniem! Es par visu esmu padomājis. Mēs brauk­sim uz dienvidiem uz Jūru, un tad mēs…

-   Uz Jūru? Hīlass iekliedzās.

-    Sameklēsim laivu, airēsimies gar krastu un tad izkāpsim krastā otrā kalnu pusē un dosimies iekšzemē no turienes. Nav nemaz tik tālu. Mēs atradīsim Izi. Es apsolu.

Jūra, Hīlass nodomāja.

Un, kad tu nonāksi pie Jūras, sacīja keftietis… Kad. Viņš bija pilnīgi pārliecināts.

-   Pa kuru ceļu tad tu gribi doties? Telamons nopra­sīja. Pasteidzies, Hīlas, es vairs ilgi nevarēšu noturēt.

Hīlass košļāja lūpu. Tev taisnība, viņš piekrita.

-    Mums būs jābrauc uz dienvidiem un jābrauc apkārt pa Jūru.

-   Paldies, Telamons pateicās. Viņš uzcirta ar gro­žiem pa zirgu rumpjiem, un viņi devās tālāk, auļojot lejā pa taku putekļu mākonī.

Hīlasam nebija laika mainīt domas. Pēkšņi viņi iegrie­zās līkumā, un acu priekšā iepletās līdzenumi: plaši, līdzeni, mežiem apauguši klajumi, ko šur tur izraibināja zeltainu miežu lauki un sudrabaini olīvkoki. Tālāk biedējoši tālu slējās kalni: virsotne pie virsotnes, kā debesu balsts.

Hīlass nekad nebija bijis tik tālu uz austrumiem, un mirkli viņam dūša saskrēja papēžos. Līkasa kalns bija viss, ko viņš savā mūžā bija iepazinis tā virsotnes, aizu,

ciemu. Viņam bija tikai miglaina nojausma par to, kas atrodas tālāk.

Viņš zināja, ka Telamona tēvs savu bagātību iegūst no līdzenumu tīrumu bagātīgās ražas un ka Likonija ir vistālāk uz dienvidiem esošais valdījums milzīgā zemē, ko sauc par Akeju. Viņš neskaidri apzinājās, ka kaut kur tālumā ir vēl citi Akejas valdījumi Mesēnija, Arkādija, Mikēnas un ka aiz Jūras atrodas visādas tālas zemes, ko apdzīvo briesmoņi; bet viņš nekad nebija tā īsti par to visu domājis. Līdz šim nebija. Pasaule ārpusē bija neie­domājami milzīga. Tā lika viņam justies nenozīmīgam kā skudrai un tikpat viegli saspiežamam.

Zēni piebrauca pie upes, pār kuras krastiem pārkā­rās milzu niedres, un Telamons apstādināja zirgus, lai ļautu tiem padzerties. Abi ar Hīlasu nolēca zemē. Tela­mons atgāzās uz kāda akmens un ņurdēdams ņēmās spaidīt sev plecus. Hīlass, pat stāvot uz zemes, vēl juta ratu līgošanos. Niedres bija tik garas kā trīs vīri un labi viņus paslēpa, bet Hīlasam tās nepatika. Zēns iztēlojās, kā melnie karotāji viņam piezogas nemanīti.

Telamons izņēma no ratiem teļādas maisu un pameta draugam gabalu žāvētu aitas aknu un govsraga blašķi ar koka korķi.

-   Kas tas ir? Hīlass vaicāja.

-    Valriekstu sula. Tavi mati, Hīlas. Nevienam nav dzeltenu matu, tevi var pamanīt pa gabalu kā tādu bāku. Tev jāizskatās tāpat kā visiem pārējiem, citādi tevi noķers.

Norijis gaļas gabalu, Hīlass iesmērēja matos valriek­stu sulu; tie zaudēja slapju smilšu toni un kļuva raibi tumšbrūni.

-   Nu jau ir labāk, Telamons noteica. Viņš aizgāja izlūkot apkārtni, bet Hīlass tikmēr palika pie zirgiem.

Draudzīgāko sauca par Dūmu, nejaukais bija Lāsts. Dūms stāvēja rāmi, viegli piešķiebis vienu pakaļējo pakavu, bet Lāsts sprauslāja un svaidīja galvu. Viņš nebija tik skaists kā Dūms. Šim zirgam bija kaulains deguns un niknas acis, bet Hīlass sprieda, ka viņš ir gudrāks. Bija saprotami, ka jādusmojas. Zirgam droši vien riebās, ka jāvelk rati.

Hīlass viņam to pateica, un Lāsts pagrieza ausis kā ieklausīdamies, bet tad mēģināja iekost zēnam rokā. Hīlass plati pasmaidīja. Neuzticies nevienam! Gudrs zirgs.

Tajā brīdī abi zirgi saslēja ausis un spalgi iegrudzinājās.

Tālumā atskanēja atbildes grudzināšana.

No niedrēm klupšus izbrāzās Telamons. Tie ir viņi! zēns elsoja. Ātri! Tālāk ir taka!

Hīlass ielēca ratos un pasniedzās lejup, lai palī­dzētu iekāpt Telamonam, bet draugs, viņam par izbrīnu, pameta ēdamā krājumus un iegrūda grožus viņam rokās.

-    Brauc uz dienvidiem, viņš piekodināja. Seko upei un sameklē laivu…

-Ko? Bet tu arī brauksi!

-   Es viņus aizvedīšu nepareizajā virzienā, tad došos pāri pārejai un satikšos ar tevi otrā pusē…

-   Telamon, es tevi nepametīšu!

-   Tev jābrauc prom, tā ir vienīgā iespēja!

-   Man vienalga!

-   Viņi nemedī mani, viņi medī tevi! Brauc!

5

Zirgi bija neticami spēcīgi. Hīlasam vajadzēja visu spēku, lai noturētu grožus un paliktu ratos.

Pametot skatienu pār plecu, zēns saprata, ka tā nekas nesanāks: aiz viņa sacēlās tāds putekļu mākonis, ko spētu izsekot pat aklais. Tad viņš priekšā ieraudzīja ceļa sazarojumu. Labajā pusē ceļš bija gana plats, lai pa to varētu braukt ar ratiem, bet pa kreisi šaura taka veda taisni niedrēs; zēns sprieda, ka tā noteikti ved uz upi.