Dievi un karotāji

Ar plunkšķi ielēcis atpakaļ Jūrā, delfins pameta Malā valdošo nemierīgo kņadu un ienira lejup skaistajā Zildzelmē, kur sijājās maiga un vēsa gaisma un viņš varēja saklausīt savus klikšķus. Viņš izdzirda astoņkāja pie­sūcekņu paukšķus, radījumam slīdot tepat garām, un sajuta kārdinājumu mesties tam pakaļ, jo astoņkāji bija viņa iemīļotais medījums un viņam ļoti patika tos izurķēt no alām. Bet sajūta, ka kaut kas ir jāizdara, bija ieķēru­sies viņā kā jūraszīle un neparko neatstājās.

Peldot dziļāk, Jūra kļuva tumšāka un aukstāka. Del­fins klikšķināja ātrāk, ieklausīdamies ķeburainajās, ar koraļļiem aprepējušajās klintīs. Kefales šausmās bēga, un jūras asari nomurdēja cits citam briesmu vēsti. Delfins ignorēja zivis. Viņš peldēja lejup, klikšķinādams arvien ātrāk un ātrāk, līdz beidzot nokļuva Melndzelmē, kur nevarēja redzēt neko, tikai dzirdēt jūras dibena kores un ielejas un tumsā peldošas aklas radības. Šeit Jūra plūda smagi un lēni, sniedzot atvieglojumu pēc pabūšanas plosīgajā, nemierpilnajā Malā. Bet, lai kas viņam bija jāatrod, arī te tā nebija.

Steidzoties atpakaļ uz Malu ieelpot, delfins prātoja, kā rīkoties tālāk. Lēmumu pieņemšanai viņam nekad nevajadzēja ilgu laiku, lai arī dažreiz viņš kļūdījās, un arī tagad viņš vienā šļakstā jau zināja, kas darāms. Pateicis baram, ka drīz atgriezīsies, delfins uzgrieza tam asti un drosmīgi devās prom atklātā jūrā.

Kāds brīdis pagāja, kamēr delfins sašķiroja visas samudžinātās skaņas un izgaršoja straumes. Te bija lie­lāks plašums, un viņš lieliski pavadīja laiku, šaudīdamies

viļņos augšup un lejup. Bara svilpieni attālinājās, bet delfīnam nebija bail; viņš jutās priecīgi satraukts. Viņš bija viskārākais uz piedzīvojumiem no visiem jaunajiem delfīniem savā barā, un viņam ļoti patika visu ko izpētīt.

Viņam patika arī satikt jaunas radības, lai arī vairums no tām nepriecājās satikt viņu. Pēc vairākiem neveiksmī­giem mēģinājumiem delfīns bija noskaidrojis, ka medū­zas dzeļ un krabji kniebj un ka nav nekādas jēgas spē­lēties ar zivīm, jo viņš vienmēr aizmirstas un tās apēd. Visburvīgākās rotaļas reiz bija sanākušas ar kādu roni, bet tad tas atcerējās, ka ir ronis, un aizpeldēja prom. Vis­nelāgāk izgāja toreiz, kad delfīns mēģināja sadraudzēties ar sugasmāsu no cita bara; viņa bija iebadījusi viņam vēderā un ļoti sāpīgi iecirtuši zobus degunā.

Pēkšņi viņš izdzirda Malā šūpojamies lielu, neveiklu radījumu.

Sākumā delfīns nodomāja, ka gausā radība ir kāds valis, bet, peldot tuvāk, viņš sadzirdēja, ka tai nav astes un ka tā ir taisīta no kokiem. Cilvēki!

Delfīnam cilvēki patika. Tie radījumi bija tik jocīgi. Viņiem nebija elpošanas atveres, un viņi sarunājās, izdo­dot skaņas ar muti; un, īsti neprazdami peldēt, viņi tikai plunčājās Malā. Delfīnam cilvēku bija arī žēl, jo viņiem bija jāvada savas dienas Augšā uz šausmīgiem, sausiem zemes pleķīšiem.

Tomēr cilvēki bija arī drosmīgi un gandrīz tikpat gudri kā delfīni. Un labākais bija tas, ka, peldot tieši pa priekšu kādam no viņu peldošo koku kaudzēm, Jūra pati stūma asti tā, ka varēja peldēt ātrāk pat nepiepūloties. Tas bija taisni tāpat kā peldēt deguna priekšā valim, tikai te nebija jāriskē sakaitināt to.

Bridi delfins priecīgi šaudījās iekšā un ārā no viļņiem cilvēkiem priekšā, bet tie tikmēr liecās pār malu, kaut ko sauca un tirināja savas spuras. Viņš gan nesaprata savādo, aizsmakušo runu, bet juta, ka tie ir draudzīgi un priecājas viņu redzēt.

Delfīnam ienāca prātā, ka viņš par daudz attālinās no sava bara un būtu jāgriežas atpakaļ, bet tajā pašā brīdī sajuta, ka viens no cilvēkiem nav laimīgs.

Meitene nebija redzama, viņa bija paslēpta kaut kur kaudzes iekšienē, bet delfins juta, ka viņa ir pusaudze un jūtas nobijusies un dusmīga. Delfīnam bija viņas žēl un gribējās palīdzēt, bet viņš nezināja, kā.

Klusi un tālu bars svilpa viņa vārdu, aicinot atgriez­ties.

Delfins sajuta dziļu nožēlu. Gribējās palikt pie cilvē­kiem. Viņš nebija atradis to, ko meklēja, un spurās mita sajūta, ka tas viņu kaut kur gaida un ka tam ir kaut kāds sakars ar cilvēkiem.

Bet bara vilkme bija spēcīga.

Uz atvadām delfins izlēca no Jūras un uzsita ar asti; cilvēki tikmēr māja viņam ar rokām un rādīja zobus.

Tad viņš ieplunkšķēja savā daiļajā Zildzelmē un aiz­steidzās uzmeklēt baru.

7

Pirra dzirdēja plunkšķi kuģa korpusa otrā pusē un iztēlojās, kā delfins metas atpakaļ Jūrā. Meitene zināja, ka tur ārpusē ir delfins, jo bija dzirdējusi jūrnieku saucie­nus, bet viņa to neredzēja. Viņa nedrīkstēja.

Tilpnē bija karsti un oda pēc mandelēm un vēmek­ļiem. Meitene nevarēja pakustēties. Krava bija sablīvēta viņai visapkārt, un klājs atradās tikai plaukstas platuma attālumā no viņas sejas.

Rīkle panikā aizžņaudzās. Pirra tvēra pēc gaisa, bet nespēja ieelpot pietiekami dziļi. Ja kuģis grims, viņa noslīks.

Nedomā par to. Jūra ir mierīga. Mēs negrimsim.