Dievi un karotāji

Jau negribīgāk viņš cieši piesēja pie jostas arī keftieša matus. Viņam derdzās pieskarties mirušā jaunekļa matiem, bet, ja maiss ar ēdamo iekristu upē un mati būtu tur iekšā, būtu vēl ļaunāk: tad viņam pakaļ dzītos sadus­mots rēgs.

Saķēris plosta malu, zēns samiegtām acīm lūkojās tumsā, un upe čalodama nesa viņu tuvāk Jūrai.

Jūra tev sniegs atbildes, sacīja keftietis.

Hīlass nekad nebija redzējis Jūru vienīgi no kal­niem, kā tālu, zilpelēku, neskaidru ņirbu, bet, kad viņš vēl bija mazs, Neleosa sievai Pārijai bija paticis viņu bie­dēt ar stāstiem par dziļjūras briesmoņiem. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās tuvoties Jūrai.

Nakts ritēja, un parādījās savvaļas radības. Garām, smailajai galvai mēnesnīcā nozvīļojot, aizpeldēja odze. Krastā kāda lauvene pacēla pilošu purnu un noskatījās, kā Hīlass aizslīd garām. Niedrēs zēns pamanīja noņir­bam ūdens dievības ēnu. Tās acis bija sudrabainas un pārpasaulīgas, un viņa lūkojās zēnam cauri tā, it kā tas neeksistētu.

Nez kādi spēki bija nodzinuši Hīlasu no kalna?

Līdz šim zēns nekad nebija daudz domājis par Lie­lajiem Dieviem. Tie mita pārāk tālu prom, un kazu gani viņiem bija vienaldzīgi. Bet ja nu Hīlass bija kādu no viņiem aizvainojis? Debesu tēvu vai Zemes Drebinātāju, vai arī Dabas pavēlnieci? Vai arī ēnainos nemirstīgos, kuru īstenos vārdus nedrīkst izrunāt skaļi: Niknos, kuri vajā tos, kas nogalinājuši pašu radus; vai arī Pelēkās Māsas, kas čurn savā alā kā vecīgi zirnekļi, aužot milzu tīklu, kurā katrai dzīvai radībai ir viens pavediens?

Kurš no viņiem bija izlēmis, ka Skīrosam jāmirst, bet viņam, Hīlasam, jādzīvo?

Un kas notiks ar Izi?

Garām, atstājot aiz sevis degoši zeltainus pavedie­nus, aizzibēja jāņtārpiņi. Uz kādas niedres zēns pamanīja vardi, kas bija saēdusies tik daudz jāņtārpiņu, ka vēders zaļgani spīdēja.

Vardes bija Izi mīļākie dzīvnieki. Reiz viņš bija māsai notvēris tādu pašu kā šī un ielicis to žagaru būrī. Izi bija vērojusi vardi, līdz tā pārstāja mirdzēt, un tad saudzīgi aiznesusi atpakaļ uz upi un palaidusi vaļā.

Māšele vienmēr mēģināja sadraudzēties ar visām sav­vaļas radībām: ar zebiekstēm, ar āpšiem un reiz, sev pašai par nelaimi, ar dzeloņcūku. Un viņa dievināja Škicu. Kad Izi bija četri gadi un Škics vēl bija kucēns, Hīlass vienmēr varēja meiteni sasmīdināt, uzsaucot: “Škic! Škic!” un Škics tad nevis laidās lapās, bet, mēli izkāris, joza pie viņiem, ausīm plīvojot. Izi nekad nepagura no tās spē­les. Viņa plaukšķināja rokas un kliedza: “Škic! Škic!”, un smējās tā, ka nokrita augšpēdu.

Domājot par māsu, Hīlass sajutās tik vientuļš kā vēl nekad.

Kopš tā brīža, kad Neleoss viņus atrada Kalnā, ietītus lāčādā, viņi ar Izi bija divatā stājušies pretī visai pasaulei. Hīlasam toreiz bija aptuveni pieci gadi, Izi apmēram divi. Vecis mēģināja paņemt lāčādu, bet Hīlass viņam iekoda. Un Izi smējās…

Zēnu atmodināja acīs spīdoši saules stari. Plosts bija uzskrējis sēklī smilšainā krastā. Upes balss bija pārvērtu­sies tālās nopūtās, it kā milzu radījums tur miegā elpotu.

Norausies nost no plosta, Hīlass attapās, izkāpis žilbi­noši baltiem oļiem klātā krastā. Upi vairs neredzēja. Acu priekšā vizuļoja apbrīnojami zila ūdens klajs, kas snie­dzās līdz pat debesīm. Balti kruzuļoti vilnīši apskaloja zēna kājas. Seklumā ūdens bija tik dzidrs, ka varēja sare­dzēt dibenu, kur auga nevis zaļas, bet violetas ūdenszā­les, un starp tām zēns pamanīja dīvainus, mazus, apaļus

radījumus, kas slaistīja uz visām pusēm melnas adatas kā tādi zemūdens eži.

Pieliecies Hīlass ar vienu pirkstu pieskārās ūdenim. Viņš nolaizīja pirkstu. Garšoja pēc sāls.

Viņi zina, ka tu nāksi, keftietis bija sacījis. Viņi tevi meklē savā dziļajā, zilajā pasaulē…

Hīlass norija siekalas.

Viņš bija sasniedzis Jūru.

6

Delfins juta nemieru.

Viņam jau kādu laiku bija sajūta, it kā vajadzētu kaut ko izdarīt, taču viņš nezināja, ko. Dīvainākais bija tas, ka pārējais bars nejuta to pašu.

Parasti, ja delfins kaut ko sajuta, to pašu juta arī pārē­jie. Tāda bija delfīna esība: peldēt vizuļojošu klikšķu un svilpienu, un šaudīgu delfīnu domu tīklā tā, ka, visiem lecot un nirstot kopā, bieži šķita: ir nevis daudzi delfīni, bet tikai viens.

Taču šoreiz tā nebija. Kad delfins mēģināja pārējiem pastāstīt par savu nojautu, neviens viņu nesaprata, pat māte ne. Tāpēc nu viņš izlēma uz brīdi atstāt baru un paraudzīt, vai varēs kaut ko noskaidrot pats saviem spēkiem.

Sākumā delfins turējās pie Malas tur, kur Jūra skaļi krāca un ņirbēja spožā gaismā. Viņš ieklausījās griezīga­jos jūrasputnu kliedzienos un putu šņākšanā un čūkstēšanā pie krasta. Viņš izšāvās cauri jūraszāļu mežam, ar patiku izbaudīdams to kutinošo slīdīgumu, un saausījās, izdzirdis plaužu baru, kas ar deguniem urķējās seklumā, meklēdami tārpus. Lai apskatītu ceļā trāpījušos salu, delfins izlēca no Jūras un ar vienu spuras vēzienu atra­dās Augšā, kur ik skaņa grieza ausīs un saule izskatījās

dzeltena, nevis zaļa. Tomēr, lai kas arī viņam būtu jāpa­veic, te tā nebija.